Pirms sešdesmit gadiem 1950. gada 9. maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans publicē paziņojumu, kurā Eiropas valstis tiek aicinātas apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu. Smagā rūpniecība, kas ir bāze ieroču ražošanai, sešām Rietumeiropas valstīm kļūst kopēja, tādējādi izslēdzot jauna kara iespēju starp sensenajām pretiniecēm Vāciju un Franciju. Eiropas rietumu daļā tiek likti pamati jaunam valstu sadarbības modelim - Eiropas Savienībai (ES).
Līdz pat 1991. gadam Latvijā neko daudz no tā visa redzēt un zināt nevarējām - uzbūvētais mūris gadu desmitiem bija nepārvarama siena starp «sociālisma nometni» un Rietumiem.
Tradīcijas veido cilvēki. Dažādu motīvu vadītas, tās veido arī valstis - patriotisma vai ideoloģijas, nācijas pašapziņas stiprināšanai vai lielvaras ambīciju dzītas. Pie tradīcijām pierod, pie tām var arī pieradināt. Lielai Latvijas sabiedrības daļai 9. maijs ir Uzvaras diena - tāpat kā vēl pirms 20 gadiem sociālisma nometnes valstīm, kaut gan pārējā pasaule atzīmē Otrā pasaules kara beigas un piemin kritušos 8. maijā. Tomēr abām dienām ir viena un mūžīgi aktuāla ziņa: cilvēces vēsturē asiņainākā kara beigu atcere, apņemšanās novērst jauna kara iespējamību Eiropā.
Adenauers, Šūmans, Monē bija valstsvīri, kuri spēja paskatīties tālāk uz priekšu un kuri saprata, ka pieturēšanās pie lielajiem mērķiem un sadarbība ir atslēga uz pārticību un ilgstošu mieru. Laiks apstiprinājis viņu tālredzību. Šis mērķis ir sasniegts, ES valstis savā starpā karojušas nav. Kopš ES idejas dzimšanas pagājuši 60 gadi. Savstarpēja cieņa un sadarbība, katras dalībvalsts interešu ievērošana joprojām ir ES princips un prakse, panākumu atslēga pagātnē un drošs ceļvedis nākotnē.
Totalitārajā režīmā PSRS bijām pieradināti, ka mūsu dzīvi plāno un lēmumus pieņem ārēja vara, kuras vienīgais centrs atradās PSRS galvaspilsētā Maskavā. ES ir 27 Eiropas valstu un tikpat daudz galvaspilsētu demokrātiskas sadarbības modelis. Eiropas valstu amatpersonas lēmumus pieņem Briselē, nevis tos pieņem Brisele. Pārmetumi, ka lēmumu pieņemšana starp ES valstīm ir stipri smagnēja, nav bez pamata, tomēr, izvēloties starp lēmumu pieņemšanas ātrumu un demokrātisku visu dalībvalstu interešu ievērošanu, ES visu tās pastāvēšanas laiku priekšroka ir dota pēdējam. Pamatīgums un absolūts demokrātisms raksturo starpvalstu sadarbības modeli, kuru pazīstam kā ES un kurā Latvija pilntiesīgi piedalās kopš 2004. gada.
Ir bijuši vajadzīgi gadi, lai izvirzītie mērķi tiktu iedzīvināti nacionālajās politikās. Pagāja laiks, un tika nolemts veidot kopēju lauksaimniecības politiku, tā sāka darboties. Tika izveidota kopēja valūta, kura ļoti īsā laikā sāka konkurēt ar līdz tam vienīgo pasaules valūtu dolāru. Pamazām tika nojauktas starpvalstu robežas, un ceļotājs neapstājies varēja šķērsot kontinentu. Eiropa pārvērtās, kļūstot par uzskatāmu miera un sadarbības simbolu pasaulē.
Šie mērķi bijuši pievilcīgi arvien lielākam skaitam valstu: piecdesmit gadu gaitā dalībvalstu skaits vairāk nekā trīskāršojies, un vēl iestāties vēlas Turcija, Īslande, Horvātija, Maķedonija.
Tieši konsekventa iešana uz izvirzīto mērķi un valstu nacionālo interešu skrupuloza ievērošana, kompromisu atrašana, kas pieņemama visām dalībvalstīm, ir ļāvusi šai savienībai ne tikai saglabāties, bet arī kļūt par vienu no ietekmīgākajiem spēkiem pasaulē. Valstu grupa, kas sevi dēvē par ES, ir kļuvusi par spēcīgāko tirdzniecības bloku pasaulē, par lielāko lauksaimniecības preču eksportētāju, virziena noteicēju klimata pārmaiņu vai attīstības politikā pasaulē.
Dažkārt vērojami mēģinājumi attiecināt PSRS totalitārās pārvaldības metodes uz ES valstu demokrātisko sadarbības modeli. Nepiedodami, ja amatpersona, nemācēdama pārstāvēt un aizstāvēt nacionālo nostāju starp 27 valstu nostājām, cilvēkiem melo, ka Brisele uzspiedusi. Ko gan sagaidīt no amatpersonas, kas pat nepārzina pamatprincipus, kā pieņem lēmumus ES? Cik vērta un ticama gan ir tādas amatpersonas darbība, kura, lai «dabūtu cauri lēmumu» pašmājās, piedraud ar Briseles sankcijām?
Tikai piešķirtais aizdevums ļāva Latvijai izvairīties no finansiāla kraha, kurā to bija novedusi kļūdainā saimnieciskā politika. Tāpēc neparasti ir vērot dažu centienus Latvijas nelaimēs vainot to, kas no nelaimes paglābis. Tādi mēģinājumi vērtējami kā lēts populisms. ES tāpat pārmet, ka tā nav iejaukusies ātrāk, lai krīzi nepieļautu. Daudzi, redzams, joprojām nesaprot, ka ES nav PSRS, kur visas lietas izlēma neliels vadoņu pulciņš Maskavā. Lemj pašas dalībvalstis, stingri ievērojot to, par ko vienojušās: kuras jomas ir visu valstu kopīgā pārziņā, bet kurās katra lemj patstāvīgi.
Sadarbība un prasme atrast sabiedrotos savai pozīcijai raksturo ES starpvalstu sarunu kultūru. Protams, ka salīdzinošas priekšrocības ir to valstu pārstāvjiem, kuru valdības ir ilgtspējīgas un kuri «ES biznesā» ir ne pirmo gadu. Bet jaunpienācēji mācās, daudzas gudrības jau apgūtas. Tam labs piemērs ir Latvijas lauksaimnieki - 2004. gads, Latvijas iestāšanās gads ES, iezīmē radikālu lēcienu Latvijas zemnieku ienākumos: no 80 līdz 90 miljoniem latu gadā tas strauji pieauga un tagad tuvojas 200 miljonu latu gadā atzīmei. Šodien lielāko zemnieku ienākumu daļu jau veido ES nauda.
Ernestam Hemingvejam ir grāmata ar mazliet sentimentālu nosaukumu par svētkiem, kas vienmēr līdzās. Tajā rakstnieks apraksta trīsdesmito gadu Parīzi, savu jaunības laiku. ES arī ir svētki, vismaz Eiropas dienā noteikti. Tomēr vispirms ES nozīmē darbu - lai svētki būtu iespējami arī nākotnē. Un tā vienmēr ir līdzās - gan svētkos, gan rūpēs.