Jaudas ir, piena trūkst
Diena jau rakstījusi, ka šopavasar par Rīgas Piena kombināta (RPK) akcionāru kļuva Krievijas piena magnāts Andrejs Bezhmeļņickis. Viņam pieder Krievijas lielākais piena pārstrādes uzņēmums Unimilk, un nav šaubu, ka viņam ir plašas noieta tirgus iestrādes. «Krievijas tirgū piena produktu trūkst - Krievija ir tik plaša, ka tur pietiktu tirgus daļas visiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem,» skaidro RPK pārstāve Irēna Bērziņa. 2011. gada pirmajā pusē, salīdzinot ar laika periodu pirms gada, RPK eksports uz Krieviju pieaudzis par 78%, kas ir 34% no kopējā RKP eksporta apjoma, uz Azerbaidžānu - par 68%.
Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks uzskata, ka galvenais attīstības virziens ir austrumu tirgus. «Krievijā var piedāvāt produktus ar augstāku pievienoto vērtību - fasētu sieru, biezpienu un citus produktus. Eiropas Savienība (ES) negaida pievienoto vērtību, viņi rūpējas par savu iekšējo tirgu,» norāda J. Šolks.
Patlaban lielākais piena produktu eksports no Latvijas 2010. gadā bijis uz ES valstīm. No kopējā eksporta Ls 87,9 milj. apmērā visvairāk piena eksportēts uz Lietuvu (Ls 37,11 milj., no tiem Ls 32,14 milj. - svaigpiens), Vāciju (Ls 14,14 milj.), savukārt Krievijas tirgus apgūšana ir tikai trešajā vietā - Ls 12,09 milj.
Tiesa, kā min J. Šolks, eksporta potenciāla pilnīgākai izmantošanai trūkst piena. Piena pārstrādes jaudas Latvijā tiek izmantotas tikai par 75% - ja dienā var pārstrādāt 2000 tonnu, tagad tiek pārstrādāts tikai 1350 tonnu. Viņš arī prognozē, ka tuvākajā laikā, kad tiks modernizēta RPK ražotne un uzcelta rūpnīca Jelgavā, vajadzēs vēl vismaz 400 tonnu dienā.
Uz to norāda arī A. Šķēle, ar kuru Diena sazinājās ar īsziņu starpniecību. «Piena kā izejvielas ražošana Latvijā ļoti atpaliek no iespējamā potenciāla. Latvija ir spējīga vismaz trīskāršot apjomu,» pauda ekspolitiķis, tādā veidā izskaidrojot arī savas ģimenes pārmešanos no pārstrādātāju uz piena govju biznesu. Zīmīgi gan - lai arī oficiāli bizness pieder viņa ģimenes locekļiem, nevis viņam, intervijā aģentūrai LETA viņš par piena rūpalu runā kā par savējo: «Man liels izaicinājums būs kvalitatīva piena ražošana lielos apjomos.»
Uz piena pieprasījuma pieaugumu cer arī citi. «Būvējam divas fermas, būs vēl 800-900 govju,» Dienai saka Edgars Silakalns, kurš ir uzņēmumu SIA Agrofirma Jelgava un SIA Agrofirma Zelta druva līdzīpašnieks; tiem pieder lielākie slaucamo govju ganāmpulki Latvijā - virs 2000 ragulopiem. «Pagaidām nejūtam, ka eksports būtu palielinājies - cena par pienu nav pieaugusi,» saka SIA Pampāļi valdes priekšsēdētājs Jānis Vaļko. Viņa uzņēmumā ir Latvijā skaita ziņā otrs lielākais slaucamo lopu ganāmpulks - ap 900 ragainām galvām. Taču viņš prognozē, ka pieprasījums augs, jo īpaši austrumu kaimiņu pusē. «Eiropā jau mēs nevaram konkurēt - piena cena mums neatšķiras, taču tiešmaksājumos, kā arī citos atbalsta maksājumos saņemam vismazāk no visām Eiropas valstīm,» saka J. Vaļko. Ja būs pieprasījums, J. Vaļko domās par lopu skaita palielināšanu.
Tirgus iespējas plašas
Latvija pasaulē ir konkurētspējīga ar saviem piena produktiem, situāciju komentē Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, aicinot tomēr neskatīties tikai Krievijas virzienā. «Teiciens par olām, ko nevajadzētu likt vienā groziņā, ir pareizs - produktus vajag pārdot dažādos tirgos, ja kādā no tiem rodas problēmas, produkciju var novirzīt uz citu, kur jau ir iestrādes.» Latvijas Lauksaimnieku kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons atgādina arī austrumu kaimiņa politiskos niķus - Krievijā piena produktu pārdošanas cenas var būt pat augstākas nekā rietumos, taču tās var ietekmēt politiski lēmumi, piemēram, var uzlikt augstāku ievedmuitu.
Piena pārstrādātāju trijnieka pēdējais pašmāju mohikānis Jāzeps Šņepsts, kuram pieder otrs lielākais Latvijas piena pārstrādātājs Preiļu siers, savu uzņēmumu nevienam pārdot negrasās. Viņš arī pavīpsnā par dzīšanos uz Krieviju. «Mēs sieru eksportējam uz 39 pasaules valstīm, sūkalu pulveris šogad un pērn aizgājis uz Malaiziju, vājpiena - uz Alžīriju, Tunisiju, Irāku, Libānu, Lībiju,» stāsta J. Šņepsts. Viņš uzskata, ka jāorientējas uz t. s. trešajām pasaules valstīm: «Lai kas notiktu Eiropā, Ķīnā krīzes nebūs.»