Pirmām kārtām jāpasaka, ka plānam kā tādam ir jēga, jo tas, vismaz teorētiski, ieviestu mērķtiecību likumdošanas procesā, ļautu labāk izvērtēt un sakārtot ministriju darbu, liktu sistemātiski meklēt veidus, kā nonākt pie plānā paredzētā, proti, liktu risināt problēmas. Atbilstoši mazāk vietas paliktu apmātu deputātu pēkšņām idejām, ministru jājamzirdziņiem un dažādu grupu iespējām tīri ar spēku panākt, lai viņu intereses tiktu nostādītas augstāk par citu interesēm.
Kā jau daudzi ir norādījuši, plāna pieņemšana nenozīmē, ka tas tiks izpildīts. Tomēr plāns dod ietvaru, uz kuru var atsaukties kultūras sfēras cilvēki, lai aizstāvētu savas intereses.
NAP struktūra ietver situācijas izvērtējumu, kuram pakārtota «valsts attīstības vīzija». Šī vīzija ietver trīs «prioritātes» un ieskicējumu tam, kā veicināt šo prioritāšu attīstību. Ir arī kopējais mērķis jeb «vadmotīvs», tas ir «ekonomikas izrāviens», lai gan, kā jau daudzi norādījuši, tas būtībā neatbilst dokumenta pamatdomai un garam (vadmotīvs formulēts vecajā valodā, kur uzsvars ir likts uz ekstensīvu attīstību, kvantitāti, izplešanos, «gāzi grīdā», lai gan situācijas analīzē uzsvērts, ka Latvijā ir lielas problēmas ar intensīvu attīstību, kvalitāti, prasmīgumu, kreativitāti veicinošu vidi).
Trīs NAP prioritātes ir «Tautas saimniecības izaugsme», «Cilvēka drošumspēja», kas tiek definēta kā «spēja pielāgoties mainīgiem apstākļiem» (28. lpp.), un «Izaugsmi atbalstošas teritorijas». Kultūrai pievēršas visas trīs.
Pirmajā tiek minētas radošās industrijas, arī intelektuālais īpašums. Visplašāk kultūrai pievēršas «Cilvēka drošumspējas» sadaļa, te kultūra raksturota kā tas, kas veido vērtības, identitāti un kaut kā varētu samazināt emigrāciju. Trešās prioritātes raksturojumā minēts, ka reģionu attīstības iespēja ir arī «kultūras kapitāla» labāks izmantojums, kas nozīmē ne tikai tūrismu, bet dzīvošanai patīkamas vides nodrošināšanu.
Protams, nevar teikt, ka kultūra atrastos NAP veidotāju uzmanības centrā, bet tā nav arī aizmirsta. Dokuments ir kompromiss, tāpēc katras ministrijas intereses te ir pieminētas. Radošās industrijas, identitāte un valoda, kultūras pieejamība visos reģionos - tās ir tēmas, kas jau ir kultūras administratoru aprobētas. Atbilstoši nekādus īpašus pavērsienus valsts kultūras politikā NAP nesola. Tas, uz ko var cerēt, ir valsts finansētas programmas, kurās kultūras cilvēki, kas darbojas šajās trīs prioritārajās sfērās, varēs piedalīties.
Plānā nav pietiekami novērtēts tas, kā kultūra var attīstīt kreativitāti arī sfērās, kas nav tieši saistītas ar literatūru un mākslu. Atbalsts ir solīts komerciālai un «nacionālo identitāti veidojošai» (33. lpp.) kultūrai, bet tad, kad runa ir par kompetenču attīstību un radošumu mācību saturā, galvenā uzmanība tiek pievērsta, piemēram, informācijas tehnoloģijām vai svešvalodām (39.-41. lpp.).
Ir vērts pamanīt arī to, ka prioritāšu realizācijas uzdevumu un darbības plānā konkrētības maz. Tiks veidoti «specifiski atbalsta instrumenti» komercializējamām radošajām industrijām, solīts «atbalsts» mākslai un literatūrai. Tā ka tieši radoši un veiksmīgi administratīvi risinājumi ir galvenais klupšanas akmens lielu plānu realizācijā, šis nekonkrētums liek atkal aizdomāties par NAP nākotni.