Latvijas Jaunā teātra institūta direktore
Pagājušonedēļ divas dienas pavadot Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, es ieraudzīju precīzu radošās industrijas paraugu, kas ir krietni vien daudzveidīgāks, ietilpīgāks un sarežģītāks modelis ar sazarotu finansēšanas sistēmu. V&A muzejā ir bibliotēka, izglītības centrs, kurā, kamēr bērni gatavo lellēm kleitas, vecāki klausās lekcijas par laikmetīgo deju, scenogrāfiju utt., mākslinieku studijas un darbnīcas, britu dizaina veikali un grāmatnīcas, bet visa pamatā ir izcila profesionālās mākslas darbu kolekcija. Tieši šie mākslas darbi ir auglīga augsne visām pārējām aktivitātēm. Ja Latvija spētu definēt, attīstīt un veidot sazarotu atbalsta sistēmu (finansējums, veicinoša nodokļu politika un likumi, starpnozaru sadarbība, piedaloties zinātnes, izglītības, mākslas, kultūras, biznesa sektoram) šāda veida radošajām industrijām, tiešām varētu cerēt, ka ar laiku mūsu sabiedrība kļūtu gudrāka, radošāka, kritiskāka, atbildīgāka un, iespējams, arī laimīgāka.
Ieva Zemīte
Kultūras ekonomikas pasniedzēja (Latvijas Kultūras akadēmija)
Kultūras izņēmuma princips ir radījis priekšnosacījumus, lai šī sektora institūcijas un organizācijas nepakļautu brīvā tirgus likumiem un aizsargātu to saturu, tai pašā laikā radot sistēmu, ka organizāciju vadītāji, paļaujoties uz savu īpašo statusu, pieprasa līdzekļus kultūras organizāciju un institūciju darbības nodrošinājumam. Bieži vien - nenodrošinot lietderīgu uzņēmējdarbības vadību. Izpildītājmāksla (simfoniskais orķestris, opera, teātris, balets) klasiskā veidā nav reproducējama, un produkta pārdošana vien nespēj segt produkta sagatavošanas izmaksas, tāpēc vienmēr būs nepieciešama trešā puse to izdevumu segšanai, ko nespēj segt produkta patērētājs. Nepieciešamākais atbalsta virziens ir veicināt uzņēmējdarbības attīstību, nevis lai piespiestu pelnīt ar jebkuriem līdzekļiem, bet lai izmantotu biznesa vadības priekšrocības - prast pārliecināt sabiedrību, finansētājus un valsti, ka kultūras produkts, ko piedāvā, ir ar vērtību, kas spēj konkurēt un kas ir nepieciešama. Nav visām kultūras institūcijām jābūt radošo industriju daļai, bet visām ir jāizprot lietderīgu attiecību vadība saistībā ar organizācijas mērķi.
Zane Zajančkauska
projekta Kultūra pēc radošās industrijas vadītāja
Intensitāte, ar kādu radošums tiek minēts pašreizējās kultūras ministres runās vai KM aktivitātēs (Radi! nedēļa, platforma Radošā Latvija), liek domāt, ka tā ir apzināta stratēģija: atbrīvoties no neparocīgā kultūras vārda un tā vietā ieviest kaut ko «svaigu». Pārzīmolot kultūru kā tādu banku, kurai, nomainot nosaukumu, varbūt izdosies veiksmīgāk pievilināt investorus. Varētu jau teikt - kāpēc ne, ja nu tiešām investorus izdodas pievilināt veiksmīgāk? Jo «investēšana radošajās industrijās» ekonomistam tiešām skan patīkamāk nekā «atbalsts kultūrai». Bet nepieciešams gan viens, gan otrs - kultūras lomu sabiedrībā nevar nonivelēt līdz radošuma veicināšanai un ekonomiskajai atdevei. Kultūra noteikti to veicina, kultūras produkti un ar tiem saistītie pakalpojumi arī silda ekonomiku, tomēr ekonomiskā atdeve vai radošuma veicināšana nav ne vienīgās, ne galvenās kultūras funkcijas, kultūra ir arī vieta eksperimentiem, idejām, vērtību radīšanai un apgūšanai, kritiskumam, emocionālam pārdzīvojumam, kultūra spēj saliedēt, veidot pašapziņu. Svarīgi, lai diskusijās, īpaši kultūrpolitikas līmenī, nepazūd neviena no daudzajām kultūras izpratnes šķautnēm. Runājot par radošo industriju, parasti atsaucas uz britu veiksmes stāstu - radošā industrija tur rada 112,5 miljardus mārciņu ienākumu un dod darbu 1,3 miljoniem cilvēku. Ja ielūkojas, kas slēpjas aiz skaitļiem, redzams, ka lielāko ekonomisko atdevi nes izklaide, veiksmīgākais radošo industriju sektors Lielbritānijā ir datorspēļu radīšana.
Solvita Krese
Laikmetīgās mākslas centra direktore
Šķiet, ka projekta Radošā Latvija programmatiskā ievirze galvenokārt ir vērsta uz taustāmu produktu ražošanā balstītām iniciatīvām, kas izteikti orientētas uz biznesu, kā arī tiek akcentēta brendu «dzemdēšana», citas PR aktivitātes. Ja atbalsts šāda veida aktivitātēm tiek pozicionēts kā investīcijas, t. s. tradicionālās kultūras procesi tiek iekļauti subsidējamās kultūras sarakstā, kam grūti piekrist, jo bieži vien tieši «augstā māksla» vai eksperimenti rada augsni radošo biznesu attīstībai. Radošās industrijas visplašākajā nozīmē ir viens no Latvijas glābšanas riņķiem un nākotnes veiksmes scenārijiem, kas ne tikai ģenerē tiešu pienesumu tautsaimniecībai, bet arī būtiski maina valsts tēlu.