Svētki bērniem
«Visi sanāk kopā un trīs dienas kož,» izrādes Svētku laika pārpratumi sižetu skarbos vārdos ietērpj režisors. «Izrādē visu laiku tiek pieminēti bērni, kuriem šie svētki tiek organizēti, bet viņi tā arī nekur neparādās un netiek laisti tuvumā Ziemassvētku priekam.» Iestudējuma pamatā ir komerciāli veiksmīga, vairākkārt Londonā iestudēta britu dramaturga Alana Eikborna ģimenes komēdija, kuras varoņi brīvdienās satiekas dzimtas savrupmājā. «Izrādē vislielākajā mērā ir acīm redzams, kāpēc man nepatīk svētki,» atklāj Ēcis, kuram gan neesot liela pieredze ar šādiem ģimenes saietiem. «Ja tas ir viens vakars, tad viss vēl labi, bet, ja tās ir trīs dienas pēc kārtas… Tas ir tikai loģisks turpinājums ģimenes dzīvei, kurā neviens otrā neklausās un visu laiku uztraucas par savām personīgajām lietām.» Režisoram par pārsteigumu pirmizrādes publikai šī disfunkcionālās ģimenes komēdija esot ļoti gājusi pie sirds. «Izrādījās, ka latvieši mīl smieties par citiem,» viņš saka, bet ir pārliecināts, ka šis stāsts latviešu skatītājam šķiet komisks tikai tikmēr, kamēr nav pateikts: «Tas ir par tevi!»
Trīs svētku dienas uz Nacionālā teātra skatuves izspēlē aktieri: Uldis Anže, Madara Botmane, Marija Bērziņa, Juris Lisners, Daiga Kažociņa, Normunds Laizāns, Arturs Krūzkops, Evija Skulte un Ģirts Liuziniks. Izrādes muzikālais pavadījums radīts sadarbībā ar Jēkabu Nīmani.
Kamerzāles terapija
Vienlaikus ar iestudējumu Nacionālajā teātrī tapusi arī monoizrāde Kontrabass JRT. «Tas ir ideāli - divos beidzās mēģinājums, un dienas otrajā pusē nācu uz šo darbu,» saka Ēcis. Viņš piebilst: «Nacionālajā teātrī ļoti daudz smējāmies, līdz ar to nebija tā smaguma un visa liekā, kas traucē strādāt dienas otro daļu.» Iestudējums Kontrabass esot tiešs pretstats Nacionālajā teātrī tapušajam. «Kamerizrādēs ir mazāk jāstrādā un vairāk var domāt,» teic režisors. Viņam šķiet, ka lielās zāles darbos reti var sastapties ar visiem tiem niansētajiem niekiem, kas ārkārtīgi svarīgi izrādei kā mākslas darbam.
«Šis ir stāsts par kultūras strādnieku,» vācu rakstnieka Patrika Zīskinda lugu Kontrabass raksturo Ēcis. Pazīstamākais Zīskinda darbs ir romāns Parfīms - stāsts, pēc kura tapusi tāda paša nosaukuma filma, par kādu slepkavu. Kontrabass ir autora pirmais darbs teātrim. JRT iestudējums būšot divas stundas garš muzikāls monologs, kuru papildinās aktiera Gata Gāgas speciāli izrādei apgūtā kontrabasa spēle. «Nekādus pārsteigumus, protams, negaidiet, bet cilvēks precīzi iemācījies strādāt ar instrumentu,» komentē režisors. Izrādē skanēs Vāgnera, Brāmsa, Šūberta un citu klasiķu darbu ieraksti. Mūzikai esot būtiska nozīme Ēča iestudējumos: «No viena maza lociņa pieskāriena principiāli izmainās visa pasaules uztvere.»
Izrāde ataino daļu no tās galvenā varoņa ikdienas. «Viņš ir atnācis no mēģinājuma, vakarā ir pirmizrāde Reinas zeltam, un brīvās stundas viņš dzer alu, stāsta visādus pekstiņus un klausās mūziku,» izrādes darbību ieskicē režisors, norādot, ka viņam bijis svarīgi runāt par kultūras jomā strādājošo darba specifiku. «Jūs domājat, ka mums ir viegli atnākt uz teātri un mēģināt… Katru vakaru trīs četras stundas būt uz skatuves maksimāli savāktam, sagatavotam, bet no rītiem jau mēģināt citus darbus?» Kontrabass esot tipiska monodrāma, kurā aktieris izdzīvo visas savas iekšējās, neatrisinātās problēmas. «Mazajā zālē nemaz citādāk nevar uzvesties kā psihoterapijas seansā,» ir pārliecināts režisors. «Pēc divām izrādes stundām dzīvot pilnīgi noteikti ir vieglāk.»
Kontrabass ir Ēča debija scenogrāfijā. Viņš pats iekārtojis Gata Gāgas varoņa dzīvokļa stūrīti ar gultu, ledusskapi, grāmatām un citiem sadzīves priekšmetiem. «Sapratu, ka nav ko mocīties ar citu cilvēku iejaukšanu savā psihodramatiskajā stāstījumā.» Režisors uzskata, ka nereti scenogrāfs teātrī ir kļuvis «par mazāk vai vairāk kvalitatīvu noformētāju»: «Protams, ir arī mākslinieki, tādi kā Ai-vars Freibergs, Reinis Suhanovs, Monika Pormale, kuri kopā ar režisoru iet šo ceļu.»
Svētki Maskavā
Uz Ziemassvētkiem Ģirts Ēcis atgriezīsies Maskavā pie ģimenes. Viņš stāsta, ka Krievijas galvaspilsētā jauniestudējumi pagaidām nav plānoti, bet noritot sarunas, līdz kurām Maskavā esot samērā sarežģīti tikt.
«Strādāju Eiropas Savienībā, lai jau tas rublis krīt,» ar ironiju par saspringto politisko un ekonomisko situāciju spriež režisors. Vasarā, atgriežoties Maskavā, viņš steidzies pārbaudīt, cik patiess ir mīts par Krievijas veikalu tukšajiem plauktiem. «Viss pārpildīts, un Rīgas šprotes lētākas nekā šeit,» novērojumos dalās Ēcis, atzīstot, ka poļu ābolus nomainījuši turku. Viņš stāsta, ka Maskavā apkārt esošie cilvēki lietas redzot tādas, kādas tās ir. «Viņi skatās realitātē un redz, ka atkal «laimējies» ar valdnieku. Tomēr pa 10 gadiem, kurus esmu Maskavā, pilsēta mainās uz labo, eiropeisko pusi,» novērojis Ēcis. «Vienīgi Putins jauc gaisu.»