Valsts prezidenta vēlēšanas solās būt ne tikai viens no būtiskākajiem gada notikumiem pašmāju politikā, bet arī varas pārbaudījuma tests valdošajai koalīcijai un it īpaši tās sastāvā esošajai Vienotībai, ar kuru saistās tik daudz cerību par pozitīvām pārmaiņām politikā. Tests vienkāršs - vai nu Vienotība aiziet pa Kalvīša un Latvijas ceļa taku, vai Ansipa un Igaunijas ceļu. Trešās izvēles nav.
Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips bija pirmais atjaunotās Igaunijas valsts vēsturē, kurš uzvarēja vēlēšanās, būdams amatā, un ieguva iespēju turpināt vadīt valdību nākamos gadus. Tie veiksmīgi apritēs šā gada pavasarī līdz ar nākamajām parlamenta vēlēšanām. Igaunija šajā laikā ne tikai veiksmīgāk tikusi galā ar ekonomisko krīzi, bet arī spējusi aizdot naudu Latvijai un nu jau tikusi arī pie eiro. Latvijas bijušais premjerministrs Aigars Kalvītis arī bija pirmais, kurš uzvarēja vēlēšanās, būdams premjerministra krēslā. Starp vēlēšanām Latvijā un Igaunijā bija vien dažu mēnešu starpība. Par Kalvīša laiku sekām man laikam nevienam īpaši nav jāstāsta, jo lielākā daļa Latvijā to izjutusi uz savas ādas.
Taču Kalvīša otrās valdības problēmas un kritiens no troņa nesākās ar ekonomiskām problēmām un finanšu krīzi. Tās pat viņa valdīšanas norietā bija nojaušamas vien zinātājiem. Viņa valdībai liktenīga kļuva norullēšana kā ar ceļa rulli ne tikai pār politiskajiem oponentiem, bet arī pār veselo saprātu un principiem, kas svēti demokrātiskā valstī. Kalvītis bija tas, pret kuru ielās gāja lietussargu revolucionāri un Doma laukumā pulcējās tauta.
Kalvīša «rullēšana» sākās teju vai ar pirmo dienu pēc otrās valdības apstiprināšanas, un, ja kāds neatceras, tieši viņš bija tas, kurš cita viedokļa paudējus sauca par kvaukšķiem un centās ieviest principu, ka amatus pelnījuši tie, kurus viņš personīgi pazīst: tagadējā Vienotības pārstāve Rasma Kārkliņa neveiksmīgi kandidēja uz tiesībsarga amatu, jo nebija Kalvīša paziņu lokā.
Un kuram gan vēl, ja ne Vienotībai, kuras pārstāvji vienmēr bijuši pirmajās protestētāju rindās gan Kalvīša, gan viņa kursa turpinātāja Ivara Godmaņa laikā, būtu jāzina, ka tas nav īstais ceļš, pa kuru doties.
Bažas, ka Vienotības darbi atšķiras no vārdiem, sāka pārņemt jau valdības sastādīšanas un budžeta veidošanas gaitā, taču to vēl varēja norakstīt uz steigu un ārējiem apstākļiem. Taču jauno gadu ievadījusī Vienotības Saeimas frakcijas līdera Dzintara Zaķa publiskā un dīvaini pamatotā tirāde ar nepārprotamu mājienu par nepārvēlēšanu te CVK vadītāja Arņa Cimdara, te Valsts prezidenta Valda Zatlera virzienā jau sāk liecināt par skaidrāk iemītu taku noteiktā virzienā. Tas gan nesakrīt ar to, par kuru, visticamāk, balsoja Vienotības vēlētāji.