Profesionāli augstu vērtētas izrādes teātros nav retums, bet tikai dažas atmiņā iespiežas kā personiski notikumi. 19. novembrī deviņdesmit gadu jubilejas pasākumā Spēlēju, dancoju Dailes teātris atskatīsies uz profesionāli novērtētajām izrādēm. Diena teātra kritiķiem jautā - kuras ir jums personiski nozīmīgākās Dailes izrādes? Kas ir «pirmais» aktieris un aktrise? Kā vienā vārdā jūs raksturotu Dailes teātri? Aptaujāju visas paaudzes - vecumā no divdesmit līdz astoņdesmit pieciem gadiem. Apdomāšanās laiks netika dots.
Dēli triumfē
«Kā man bērnībā patika Gesta Berlings un Pērs Gints! Eduards Pāvuls iznāca istabas čībās. Tagad es, protams, zinu, ka izrāde bija slikta, bet toreiz...» saka Valda Čakare. Bērnības atmiņas piesauks teju katrs kritiķis - vienam tā bijusi Jērādiņa, citam - Zilais putns, Dullais Dauka vai Meža gulbji. E. Smiļģa Uguns un nakts un Spēlēju, dancoju arī - piemēram, Silvijai Geikinai. Tiesa, slavenajiem iestudējumiem tūlīt pa pēdām tiek minēti P. Pētersona darbi. «Pētersons, man liekas, atgriezās pie Dailes teātra tā labākajā formā - pie teātra kā paralēlās realitātes, kas tevi pārveido. Blakus bija Nacionālais teātris ar dzīvi dzīves formās. Abi brīnišķīgi un kolosāli atšķirīgi. Visvairāk sāp, ka šobrīd tie it kā saplūst,» saka Līvija Akurātere.
Kāds ir atšķirīgu kritiķu Top 3? «Pirmais, kas nāk prātā, ir Pētersona izrādes Idiots, Uguns un nakts, Motocikls. Esmu redzējusi arī labas Smiļģa izrādes, bet tik spēcīgu emocionālu un intelektuālu iespaidu... Vēl tagad redzu ainas acu priekšā, sirds sažņaudzas. Man liekas, ka par Uldi Pūcīti labāka aktiera Latvijā nav bijis,» saka Anda Burtniece, dēvējot dailēniešus par ideju aizstāvjiem. «Tas bija apvērsums manā... Līdz tam es nebiju redzējusi neko tik...» vārdus meklē Edīte Tišheizere, tomēr izrādes nosauc nekavējoties - A. Liniņa Brands un K. Auškāpa Sapnis vasaras naktī: «Es balsī brēcu, kad Agnesei bija jāatsakās no sava bērna cepurītes. Un Sapnis vasaras naktī - tik neprātīgi skaists piedzīvojums! Tāda dvēseles līksmība!» - «Visspilgtākais paaudzes manifests, kas bijis Latvijas teātrī to trīsdesmit gadu laikā, kopš es ar kritiku nodarbojos,» viņai piebalso Normunds Naumanis - «Brands savukārt ir pasaules līmeņa izrāde, Latvijas teātrī joprojām nepārspēta. Jājautā - ja teātris atjauno visādus sūdus, kāpēc nerestaurē to? Lūk, kur būtu loma Ķesterim, Skrastiņam! Un tā būtu goda atdošana pēdējam Smiļģa tradīcijas turpinātājam Liniņam. Viss, kas Dailes teātrī pēc viņa noticis, ir degradācija.» Silvijas Radzobes trio būtu Pētera Pētersona Motocikls, A. Liniņa un K. Auškāpa Nāc uz manām trepēm spēlēties! un Dž. Dž. Džilindžera Fernando Krapa vēstules Jūlijai. «Tās mani personiski emocionāli dziļi saviļņoja, radīja ilgas pēc kaut kā tāda, kas dzīvē sastopams ļoti reti. Pēc lielas mīlestības, pēc absolūtas brīvības un pēc totālas atļaušanās teikt visu, ko un kā tu subjektīvi jūti un domā,» saka kritiķe.
Par jaunāko periodu simpātijas dalās - vieni atbalsta Dž. Dž. Džilindžeru, atzīstot, ka Kaligula ir aizvadīto desmitgažu spilgtākais iestudējums, citi uzsver, ka M. Gruzdovs runā par garīgām vērtībām, tāpēc vērtējams augstāk. Starp Dailes labākajiem iestudējumiem visbiežāk tiek minētas M. Gruzdova Precības un Terēza Rakēna, V. van den Bosa Naži vistās («Tāpēc, ka Latvijai absolūti neraksturīgi», «Kā eksotisks taurenītis» - viena caur otru saka Agita Mačuka un V. Čakare), Jāzeps un viņa brāļi, Mūžības skartie, Melanholiskais valsis.
Labākie
«Protams, tas ir paaudžu jautājums,» saka A. Burtniece. «Bet tās ir arī izrādes, kas izteica laiku.» Kolēģi piekrīt, kaut izlasēs atspoguļojas kritiķa personība, ne gadu skaits. Savdabīgajā režisoru sacensībā par uzvarētājiem nāksies atzīt nevis E. Smiļģi, bet P. Pētersonu un A. Liniņu. Vienā pozīcijā gan E. Smiļģis triumfē - teju vienbalsīgi par lielākajiem Dailes teātra aktieriem tiek atzīti viņa mākslinieki - Lilita Bērziņa, Vija Artmane, Harijs Liepiņš. Ja šodien būtu jāapbalvo labākais, tas teju vienprātīgi būtu Eduards Pāvuls. «Es kā uzplaiksnījumu atceros mirkli no Un garāka par mūžu diena ilgst - Pāvuls bija pienācis avanscēnā, runāja. Pat nesapratu, ko teica, tikai to, ka tas ir nopietni un dziļi un ka man to vajag mēģināt saprast,» atceras U. Adamaite. Pirmajā desmitniekā šodien tūdaļ aiz vecmeistariem iekļūtu Rēzija Kalniņa, Juris Strenga, Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš.
Visbeidzot - kā jūs cienījamo jubilāru raksturotu vienā vārdā? «Vizuāli iespaidīgs» un «telpisks» - saka topošās teātra kritiķes Ieva Rodiņa un Silga Priekule. «Negribētu lietot vārdu, kas man nāk prātā, - vecs. Gribētos, lai viņi būtu drosmīgi,» saka Dmitrijs Petrenko. «Agrāk - neprognozējamība, pārsteigums. Tagad diemžēl - prognozējamība,» tā S. Radzobe. «Lielu inscenējumu teātris» (Normunds Akots), «liels teātris» (Henrieta Verhoustinska), «grandiozs - dažreiz izdodas, dažreiz ir falši» (Evita Sniedze), «spožs, pēc jēgas un formas attaisnots teatrālisms» (N. Naumanis). «Iecerē droši vien romantisks teātris. Tagad ne. Tagad tas ir vienkārši liels teātris,» piebalso L. Ulberte. «Man liekas, ka teātrim pašlaik īsti nav sejas. Ilgu laiku teātris mocījās ar nepieciešamību saglabāt Smiļģa tradīciju. Tagad...» saka V. Čakare. Bet U. Adamaite rezumē: «Pirmā asociācija ir plaša zāle. Zāle, kur ne vienmēr izdodas dabūt piepildījuma sajūtu. Tomēr tas ir arī godīgs teātris, lai gan mazliet sapinies savās tradīcijās. Joprojām esmu tik naiva, lai katrreiz apsēžoties šajā zālē, cerētu, ka saslēgsies, būs, ka trāpīs līdz zosādai... kā bērnībā, kad jau pati Dailes teātra ēka, padomju laikam tik neraksturīgi moderna un stiklota, - bija brīnumam līdzīga».