4. un 5. aprīlī, Latvijas kino režisori un producenti publiski «aizstāvēja» spēlfilmu un dokumentālo filmu projektus cīņā par valsts atbalsta finansējumu, ko ik gadu piešķir Nacionālais Kino centrs (NKC). Summa - niecīga: 2011. gada finansējuma konkursam pieteiktās 13 spēlfilmas var iegūt tikai 250 200 latus jeb 20 procentus no kopējās pieprasītās summas - 1 268 853 latu. Dokumentālo filmu autoru pieprasītais finansējuma apjoms 14 filmām šajā konkursā ir 111 990 lati, bet NKC rīcībā ir 24 480 lati - 22 procenti no prasītā.
Ja nevar atbildēt
Ekspertu komisija - kino producents, scenārists Māris Putniņš, NKC vadītājas vietnieks filmu ražošanas jautājumos Uldis Dimiševskis, kinoeksperti Ieva Pitruka, Kārlis Rudzītis, kā arī Latvijas kinoproducentu asociācijas vice prezidents, operators Uldis Cekulis - gan pieredzes bagātajiem kino meistariem kā Jānis Streičs, Arvīds Krievs, Māris Martinsons, Laila Pakalniņa un citiem, gan arī debitantiem uzdeva vienus un tos pašus jautājumus. «Brīdī, kad tiek vērtēts filmas pieteikums, ir jābūt skaidram filmas sižetam, kā arī tam, kā tas tiks vizualizēts uz ekrāna. Tas ir ļoti būtiski,» saka U. Dimiševskis. Trešais svarīgais aspekts - filmas veidotājiem jābūt pietiekami lielai skaidrībai par filmas izmaksām - finansējuma piesaisti no sponsoriem un valsts. «Ja uz šiem jautājumiem nevar atbildēt, tad šis režisors nav gatavs filmas uzņemšanai,» teic ekspertu komisijas pārstāvis. Konkursa rezultāti tiks paziņoti 15. aprīlī. Konkursa nolikums paredz, ka NKC jāatbalsta vismaz divas spēlfilmas. «Vai šis skaits būs lielāks, to noteiks ekspertu kopīgais redzējums,» tā U. Dimiševskis.
Dominē vispārcilvēcīgais
Runājot par iecerēto spēlfilmu sižetiem, U. Dimiševskis stāsta, ka trīs no tām ir žanra filmu pieteikumi. Režisors Arvīds Krievs un filmu studija Kaupo ieplānojusi veidot detektīva žanra filmu Neredzamās rokas pieskāriens, režisore Astra Zoldnere (Ego Media) savu filmu Rudmates pieteikusi kā psiholoģisku trilleri. Savukārt Oskars Morozs, Oskars Rupenheits savu plānoto jaundarbu Varoņi konkursa pieteikumā traktē kā melnā humora komēdiju. «Lielākoties pieteiktie spēlfilmu projekti balstās uz vispārcilvēcīgām lietām, sociālām problēmām, mīlestību, jauniešiem,» komentē U. Dimiševskis. Vienīgi režisora J. Streiča iecerēto spēlfilmas Rūdolfa mantojums turpinājumu Tās trakās skroderu dienas varētu ietilpināt vēsturisko filmu žanrā, kaut gan arī tas, pēc U. Dimiševska uzskata, nebūtu precīzs apzīmējums filmai, kas vienkārši balstīta uz agrāk dzīvojuša autora noveli.
«Ja arī es neko neuztaisu, man aiz muguras jau ir bagāta filmogrāfija un visādi apbalvojumi, bet jaunam tas viss ir priekšā. Mani drīzāk pārņem tāda neveiklības sajūta, ka manā vietā šajā prezentācijā varētu sēdēt kāds jaunais režisors,» - Dienai pēc savas filmas projekta prezentācijas atzina režisors J. Streičs. Par to, kā vērtē publisku prezentāciju kā sava darba «pasniegšanas» formātu, viņš atbild, ka jebkuram radošam cilvēkam jābūt disciplinētam un savs egoisms jānospiež: «Nekad jau nav bijis tā, ka tu varētu brīvi darīt, ņemt un radīt. Jā, ja tev ir savi līdzekļi, bet, ja tev dod naudu, tad, lūdzu, pildi pienākumu un uzņemies atbildību.»
J. Streičs uzskata, ka, izvērtējot projektus, pirmkārt, būtu jāņem vērā režisora profesionalitāte, un, otrkārt, būtu svarīgi nodomu protokola līmenī zināt, kur radīto kinoproduktu izrādīs. «To arī grib zināt sponsori, kas dod naudu. Pasaulē katru minūti top viena filma, un tas nebūs nekāds lielais notikums, ja kāds pie mums uztaisīs filmu,» saka režisors, kurš filmu Tās trakās skroderu dienas ir plānojis veidot kā komercprojektu, tādējādi mēģinot piesaistīt ne tikai latviešu auditorijas uzmanību.
Kopīgi cīnīties
Rezonansi guvušās dokumentālās filmas Ģimenes lietas autors Andris Gauja iecerējis debitēt spēlfilmu žanrā ar filmu Izlaiduma gads: «Pilnīgi skaidrs, ka aiz borta paliks viens otrs potenciāli labs projekts. Skumjākais ir tas, ka tie kino cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli pieiet savai lietai un tamdēļ nolikuši malā daudzas citas sadzīviskas lietas, paliks aiz borta. Tas ir ļoti smagi». Ja projekts netiks atbalstīts no valsts, režisors meklēšot finansiālos līdzekļus ārzemēs, taču tādā gadījumā tā būs arī citas valsts ražojuma filma. «Lai varētu būt runa par kopražojumu, ir jābūt kau nelielam nacionālajam finansējumam,» viņš saka. A. Gauja uzskata, ka Latvijas kino cilvēkiem, kuriem raksturīga ieraušanās katram savā alā, vajadzētu kopīgiem spēkiem cīnīties par budžeta palielinājumu. Viņš gan min arī tādu valstu piemērus, kur kino vispār netiek veidots no valsts budžeta līdzekļiem un tādēļ ne vienmēr būtu jāvaino tikai valsts. Viņaprāt, kino jābūt kosmopolītiskam pēc savas būtības, un tas attiecoties gan uz filmas vēstījumu, gan arī tās māksliniecisko pusi un producēšanu: «Absurda šķiet situācija, ka tiek ražots kino ļaužu aprindās sauktais «šlāgerkino» - filmas, kuras skatās tikai un vienīgi latviešu skatītāji.