Dažādās pieredzes, šķiet, labi atspoguļo gan izglītības plusus, gan mīnusus, arī problēmas, ar kurām sastopas jaunie humanitāro nozaru speciālisti. Trīs gadus pēc beigšanas tikai divas no septiņām joprojām ir saistītas ar nozari, kaut 2008. gadā specialitātē Kultūras teorija un vadībzinības četras saņēma sarkano diplomu par izcilību. Nesen veiktā aptauja augstskolās liecina, ka to vadītāji absolventu konkurētspēju darba tirgū vērtē kā ļoti labu vai labu. Darba devēji lielā daļā gadījumu piekrīt. Tomēr jāņem vērā arī objektīvi un subjektīvi apgrūtinājumi.
«Skatos uz tagadējiem studentiem un jūtos kā dinozaurs, jo uz augstskolu savulaik gāju ar cēliem mērķiem un lieliem sapņiem,» saka Rita. Katja piebalso: «Studējot klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē, vēlme iestāties akadēmijā bija liela. Kad, šķiet, ar otro vai trešo piegājienu, tiku iekšā, biju neizsakāmi laimīga.» Pēc studijām viņa tomēr jutusies kā «cālis, kurš izmests no inkubatora un nu ir neizpratnē, ko turpmāk darīt».
Teorētiski labi sagatavotiem profesionāļiem darba tirgus ir plaši atvērts. Kultūras teorētiķi, tāpat kā lielākā daļa humanitāro zinātņu apakšprogrammu audzēkņu, studē nelielā skaitā, jo Latvijas kultūrtelpai vairāk nevajag. Piemēram, LKA apzināti veidoti apstākļus starpdisciplinārām studijām - tiek sagatavoti speciālisti Latvijā unikālās nozarēs, nelielie kursi gūst ieskatu blakus disciplīnās, tāpēc absolventi spēj fleksibli piemēroties darba tirgum. Topošie nozares teorētiķi, praktiķi un administratori sēž vienā solā. Šo modeli, kā arī augstskolas spēju ātri reaģēt uz izmaiņām pieprasījumā rektors Jānis Siliņš atzīst par mācību iestādes unikālo priekšrocību. Latvijas Mūzikas akadēmija cieši sadarbojas ar institūcijām, kurās, visticamāk, strādās audzēkņi, absolventiem ir tiesības arī mācīt skolās. Par atbilstību darba tirgum specifiski domā arī Latvijas Mākslas akadēmija. Speciālistu pārprodukcijas nav, atsevišķās nozarēs to pat trūkst. Tomēr jauno humanitāro nozaru speciālistu ceļš nav gluds.
«Manuprāt, visu Latvijas augstskolu problēma: studentiem netiek dota iespēja kļūt par pasniedzēju laborantiem, asistentiem,» par savu pieredzi saka Rita. «Augstākā izglītība, manuprāt, ir akadēmiska izglītība, kurai tālāk jānoved pie pētniecības. Latvijā vajadzētu jaunā veidā paskatīties uz koledžām un tehnikumiem, kuriem ir milzīgs potenciāls. Ja tikai mēs spētu izdzēst sajūtu, ka tā ir otršķirīga izglītība...» Citi iemesli - trūkst prakses iespēju, slikts atalgojums. Dažos gadījumos traucējusi vide, kur «stingri tiek nodalīti draugi un ienaidnieki vai vismaz simpātijas un antipātijas - gan attiecībā uz ilggadējiem kolēģiem, gan jauniem censoņiem». Ir arī piemēri, ka pēc studiju beigšanas absolventam tomēr nav skaidrs, ko viņš vēlas darīt. Beigu beigās tieši tas ir izšķirošais faktors - atzīst visas iesaistītās puses. «Ja akadēmijā students ir mērķtiecīgi un neatlaidīgi strādājis, viņš īsā laikā spēs piemēroties jebkurām prasībām,» saka J. Siliņš. Bet Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis papildina: «Tikai, protams, par sevi ir jācīnās.»