Uz kādu no piecām pakāpēm, ļaujot novērtēt savas profesionālās zināšanas, analītiskās un radošās spējas, sadarbību ar skolēniem un vecākiem, kā arī ieguldījumu izglītības attīstībā, pedagogi var pretendēt - nesaistīti ar iegūto izglītību vai darba stāžu. Kopš šīgada 1. septembra ar pakāpēm pamazām tiek saistīts arī pedagogu atalgojums, skaidro IZM.
Skolu direktori tomēr uzsver, ka, viņuprāt, arī šai sistēmai ir savi trūkumi un ar tās kritērijiem vien nepietiek. D. Lāce norāda, ka robežas, kur, piemēram, beidzas viena pakāpe un sākas nākamā, ir visai izplūdušas, turklāt skolotāja darba vērtēšanā jāņem vērā arī redzējums skolas iekšienē. «Vadībai jācenšas maksimāli izmantot pedagogu stiprās puses: viens ir labāks klases audzinātājs, otrs - priekšmeta skolotājs.»
V. Gekiša teic, ka pakāpju sistēma nav slikta un vērtēšana motivē, taču «neesmu tās papīru gūzmas piekritēja, kas saistīta ar pāriešanu no vienas pakāpes otrā». Viņai daudzus labus skolotājus tieši papīru darbu dēļ nācies uz pakāpes nokārtošanu pierunāt, jo skolas mērogā jau tāpat visi zina, kā kurš strādā. V. Gekiša uzsver, ka skolotāju nevar vērtēt pēc skolēnu sasniegumiem: «Jāskatās arī, kādu klasi skolotājs ir saņēmis un kāda vēlāk ir izaugsme. Klases ir dažādas.»
Tam piekrīt arī K. Strautiņš, kurš uzskata, ka papildus pakāpju sistēmai savi vērtēšanas pieturpunkti jāievieš arī pašai skolai. Liepājas Raiņa 6. vidusskolā ir noformulēti 16 kritēriji, pēc kā tiek dalīts arī pedagogu atalgojums. «Mūsu vadmotīvs: ne vienmēr pedagoģiskais stāžs nozīmē kvalitāti, un ne vienmēr gados jauns nozīmē radošas darba metodes. Ir gadījies, ka jaunai skolotājai ir gana punktu 4. pakāpei, bet pietrūkst piecu gadu līdz vajadzīgajam stāžam.»
Savukārt jaunā pedagoģe A. Rjabova papildina - bez pakāpju sistēmas kritērijiem vērā jāņem arī pedagoga motivācija un spēja tādu raisīt bērnos, kā arī profesionālā tālākizglītība, kur ar valsts noteikto minimumu - 36 stundām trijos gados -, Alīnasprāt, ir par maz.