Strēlnieki un māksla
Kāda mākslinieciska pilsēta - bieži saka viens otrs no iebraucējiem - literāti, mūziķi. Un tad viņus vedu uz R. Vāgnera jeb bijušo Ķēniņa ielu. Te XIX gadsimta pirmajā pusē bija Rīgas muzikālās dzīves centrs. Daudzi vecāki rīdzinieki vēl atceras Muses teātri, kur padomju gados bija ierīkota Fundamentālā bibliotēka. Musē par diriģentu strādāja Rihards Vāgners, bet vieskoncertus sniedza H. Berliozs, K. Šūmane un citas tā laika slavenības. 1988. gada Ziemassvētkos Muses teātris tika atjaunots. Zēnu koris dziedāja Dievs, svētī Latviju, prominentajiem viesiem kājās stāvot. Un diez vai Baltijas kara apgabala virsniekiem ienāca prātā, ka tā ir aizliegtā Latvijas himna. Atceros, Muses teātrī, kad tā vēl bija bibliotēka, mani intervēja franču radio korespondents no Parīzes. Runājām par frenču dzeju. Beigās viņš jautāja: «Vai jums visas bibliotēkas tik greznas?» Jā, te varēja sajust Vāgnera garu, kaut arī pagājuši tik daudzi gadi.
Bet kur ir Rīgas gars? Varbūt tas virs Daugavas ūdeņiem virmo? Varbūt tas dzīvo tēlnieka K. Zāles radītajos darbos - Brīvības piemineklī un Brāļu kapu ansamblī? Karavīri Brāļu kapos it kā nokaunas par savu spēku. Nē, drīzāk tie saka: «Vēl pēc nāves mēs dzīvi esam un kopā ar tevi kā Daugavas straume arvien stiprāki kļūstam.» Kāda poļu etnogrāfe latviskās identitātes meklējumos iegriezās arī Meža kapos. Pēc tam viņa rakstīja: «Skaisti ir tas, ka Latvijas kapos nav grafomānijas, acīmredzot viņu dvēsele to neprasa.»
«Rīgas puikas tiltu taisa,» tā sākās kāda no dziesmām, ko dziedāja Rīgas pašpuikas, kuri vēlāk kļuva par strēlniekiem. Daudzi no viņiem krita, aizstāvot Rīgu un Kurzemi pret vācu iebrukumiem Pirmajā pasaules karā. Un vēlāk cīnīdamies te vienā, te otrā pusē un neprasot, kuram no viņiem Latvija vairāk sāp...
Kas Rīga bez meitenēm
Un kas būtu Rīgas gars bez mūsu skaistajām meitenēm? Nopērku Rīgas Centrāltirgū daudz ziedu un dāvinu katrai pretimnākošajai sievietei pa puķei. Lielāko tiesu viņas smaida, ar prieku pieņem ziedus. Dažas izsaka pa kādai piezīmei. Bet viena vecāka kundze par mani pateica visu «taisnību»: droši vien sieva no mājām izdzinusi...
Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas meitenes nes saulē un vējā izvēdināt tautastērpus. Kāda krāsainība piepilda vecās pils pagalmu! Kad vaicāju, kāpēc mūsu tautastērpā tik daudz sarkanās krāsas, viņas smejas, bet kāda vecāka dāma man sazvērnieciski čukst: «Tas liecina par mūsu tautas vitalitāti.»
Muzeja pagalmā saulē izkārtas greznojas visu novadu jostas. Kāda ornamentu bagātība! Un es pieķeru sevi pie domas, ka šis ornaments mani organizē, padara mērķtiecīgāku. Es eju no muzeja uz muzeju un meklēju materiālus pat Rīgas raganām. Uz ielas satieku literatūras kritiķi Ausmu Cimdiņu. Viņa smejas un saka, ka jebkura pavecāka sieviete esot potenciāla ragana. Ausma nāk no Piebalgas, kur vēl šodien ļaudis ticot, ka raganas eksistē un ka tās naktī lido uz slotaskātiem. Jā, iedzerot Piebalgas alu, sāksi ticēt ne tikai raganām.
Pilsētas torņi
Rīgai ir kāds savāds pievilkšanas spēks - visi, kas aizbraukuši, sapņo reiz atgriezties. Pat pīles un bebri ir atraduši te savu nišu. Rīgā dzīvo 120 bebru, tie mīt ne tikai Rīgas kanālā, bet arī Ķīšezerā un Sarkandaugavā. Kāda bebru ģimene iepeldējusi kanālā no jūras puses. Ne velti Audēju iela kādreiz ir bijusi Bebru iela.
Ejot garām Bastejkalnam, atceros kaut kur lasīto, ka Bastejkalns esot sena Rīgas izgāztuve, kas apbērta ar zemi, un vēlāk virs tās iestādīti koki un izveidots mūris. Kādreiz Rīgu ieskāva bieza mūra siena ar 28 torņiem. Miera laikos tos izmantoja kā noliktavas. Tagad neskarts palicis tikai Pulvertornis.
Grēcinieku ielas galā, kur tagad atrodas bērnu poliklīnika, bija viens no lielākajiem apaļajiem torņiem - Grēcinieku jeb Zunderna tornis. XVI gadsimtā tur ierīkoja labības noliktavu, taču ugunsgrēkā tas nodega. Vēlāk pilsētnieki tur ierīkoja ūdensvada rezervuāru. Daugavas tuvums bez grūtībām ļāva sūknēt no tās ūdeni. Attīrīšanas iekārtu toreiz nebija, bet ūdens bija tīrs, mīksts, un tajā mazgātā veļa smaržoja.
Toties tagad esam pasargāti no plūdiem. Lūk, ko par 1597. gada plūdiem Rīgā raksta kāds aculiecinieks: «Ledus kalni pie Rīgas nostāvēja līdz 19. aprīlim, un ūdens sāka plūst pa cietokšņa kanālu pār Smilšu un Jēkaba vārtiem. Tas aiznesa tiltus, noslīka daudz cilvēku.»
Kādā 1721. gada 21. oktobra naktī pilsētu satricināja milzīgs sprādziens. Gaisā uzlidoja Miesnieku tornis ar visu tur esošo pulveri. Tas atradās Miesnieku ielas galā. Aizgāja bojā blakus esošo māju iedzīvotāji. Acīmredzot toreizējai varai maz interesēja iedzīvotāju liktenis, bet vai tagad ir citādi?
Ģertrūde un Indriķis
Bet kā Ģertrūdes baznīca un iela dabūja savu nosaukumu? Reiz tur dzīvoja skaista meitene, vārdā Ģertrūde. No rītiem palīdzēja mātei govis izslaukt, tad dzina tās uz tagadējo Ganību dambi, kur reiz bija pilsētas ganības. Tā bija īsta nomale. Tad kādu rītu meitene uzzināja, ka jaunās baznīcas celtnieki meklējot kādu, kas varētu glabāt baznīcas atslēgas. Meitenei tā likās goda lieta, un viņa devās pie celtniekiem, bet tika piemānīta. Viņi saķēra meiteni un iemūrēja baznīcas sienā. Vēl ilgi tur esot degušas sveces un likti ziedi. Kad veļu laikā satiekat skaistu meitenei gariem matiem, tur pastaigājas Ģertrūde, savu mīļoto Indriķi meklēdama.
Kas bija Indriķis? Dokumentos teikts: «1455. gadā ap Debesbraukšanas dienu Rīgas Rātē ieradās kāds pilsētā ar savu krietno dzīvesveidu pazīstams vīrs, vārdā Indriķis, kurš gribēdams, lai viņu pielūdz šai un tai saulē, vēlējās tikt iemūrēts un tādējādi savu dzīvi Dievam par godu beigt no labu ļaužu žēlastības dāvanām.» Kur precīzi atdusas Indriķa kauli, nav zināms, bet varbūt Indriķis un Ģertrūde varētu kļūt par mūsu pilsētas patroniem?
Visi mēs pa kripatiņai veidojam savas valsts un Rīgas tēlu. Dzejnieks Haijams savam Valdniekam rakstīja: «Liec, lai tavas valsts lietas ir taisnas kā bultas!» Un lai talantīgs cilvēks pie Tevis, Rīga, tiek godāts un saņem pienācīgu samaksu!
Rolands Mareckis, vēsturnieks