Ieskaitot dažu kuriozāku prātulu, par Tautas partijas (TP) kongresā sestdien izskanējušo jāsaka, ka nekā sevišķi nepareiza tur nebija. Pat tautpartijieša Voldemāra Burģa atziņa, ka «bez vajadzības nevajag melot». Bet tiešām - nevajag taču.
Neapšaubāma ir arī paļāvība, ka pašlaik valdošā Vienotība (V) agri vai vēlu paklups. Pilnīgi noteikti paklups - tāpat kā pati TP vai kura katra cita partija, vai atsevišķais cilvēks. Un partiju politikas kontekstā velti cerēt, ka tai brīdī blakus būs drauga izpalīdzīgā roka. Nē, tur būs TP nedraudzīgā kāja, kas vēl uzmīs, pakāpsies uz pakritušās V un uz tās atspersies jaunam politiskā darba cēlienam, un «atgriezīsies, lai strādātu» kā «pragmatisks, nacionāls un lietišķs» politiskais spēks (tā - TP vadītājs A. Šķēle). Ja vien…
Riskantais kongresā izskanējušajā argumentācijā nav procesu vērtējums un kļūdas nav izteiktajās atziņās, bet gan nepatīkamajā jautājumā: kāds tam visam sakars ar TP šeit un tagad? Ka zināmas politiskās, sociālās un citas likumsakarības līdz ar folklorizētām atziņām, kas tās raksturo, darbojas vairāk vai mazāk savā spēkā, ir viena lieta. Piemēram, arī kongresa vispārējā lielā «ideja», ka laiks dziedē visas brūces, tāpēc vajag tik saņemties pacietības. Bet ja nu Latvijas vēlētāju acīs TP nav vis kaut kāds vārguļojošs organisms, kam jāatgūst spēkus, bet gan pati brūce, kam jāsadzīst un jāpazūd? Tas pats laiks to arī rādīs.