gada, kad pie mazākuma valdības un koalīcijām nepieradušajā Lielbritānijā nācās rīkot atkārtotas vēlēšanas. Var jau būt, ka britu plašsaziņas izbazūnētās politiskās pārmaiņas, ko šīm vēlēšanām it kā vajadzēja iezīmēt, negaidītā kārtā īstenosies šoreiz darboties spējīgā mazākuma valdībā konservatīvā Deivida Kamerona vadībā. Dažs angļu politikas vērotājs teicis, ka šāds iznākums būtu labs treniņš patiesam parlamentārismam.
Lai vai kā, uzvarējušo konservatīvo līderi par laimīgu var saukt tikai ar pamatīgu sarkasma devu. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā vispār grūti pat iedomāties, cik gan izmisīgam jābūt cilvēkam, lai lauztos pie varas, kas droši apsola tikai virkni nepopulāru lēmumu, sīvu sabiedrības un konkurentu kritiku un nebeidzamu dzēlību jūru no zobgalības tradīcijām bagātās britu žurnālistu saimes. Šajās vēlēšanās zaudētāji ir visi: leiboristi kā varas partija saņēma neuzticības balsojumu līdzšinējai politikai; televīzijas debašu nesenā zvaigzne liberālais demokrāts Niks Klegs dabūja mācību par Fortūnas jeb tautas simpātiju untumaino dabu un reizē - kritisku vielu pārdomām, cik (ne)veiksmīgs bijis viņa solīto pārmaiņu pieteikums; savukārt konservatīvajiem knapā uzvara ir par zīmi, ka elektorāta nepatika pret konkurentiem automātiski nenozīmē izteiktas simpātijas pret viņiem.
Spriežot pēc visa, ārzemju ziņas tuvākajā laikā lasīt būs interesanti, un gan jau no tām atlēks pa vērtīgai atziņai arī pirms mūsu pašu parlamenta vēlēšanām.