«Tradicionāli Latgalē, protams, ir pilnīgi cita ekonomiskā un vēsturiskā situācija nekā visās pārējās Latvijas daļās. To nosaka īpatnējie vēsturiskie apstākļi. Tas diemžēl tā ir bijis vēsturiski,» vaicāts, vai Latgalē ekonomiskā situācija ir bijusi sliktāka arī 30. gadu Latvijas ekonomikas uzplaukuma laikā, atbild Ē. Jēkabsons. Arī pēc tam, kad XVIII gadsimtā Poļu Inflantija tika pievienota Krievijai, tās ekonomiskā attīstība aizgāja citu ceļu - «kā visā pārējā Krievijas teritorijā».
Latgali no pārējās mūsdienu Latvijas teritorijas atšķīra arī zemnieku ieplūšana no Krievijas, Polijas un Baltkrievijas, kā rezultātā veidojusies cita zemnieku saimniecības sistēma.
«Sādžas, kādu citur nav, šeit ir. Līdz ar to arī attīstība notika pilnīgi citādi,» norāda vēsturnieks. Kā būtisku atšķirību veicinātāju viņš min arī reliģisko faktoru. «Katoļticība, kas iespaido ģimenes lielumu, mantošanas kārtību. Katoļu ģimenēs ir daudz lielāks ģimenes locekļu skaits. Zemniekam pieder zeme, viņam ģimenē ir, piemēram, 10 dēlu, un visi to manto vienādās daļās - maziņas saimniecības,» skaidro Ē. Jēkabsons.
Daļai latgaliešu pie atšķirību veicinošā var minēt arī separātismu jeb vēlmi saglabāt sev piemītošo savdabību. «Piemēram, 90. gados bija kāda avīze, kurā [latgalieši] rakstīja, ka visi mūs ir apkrāpuši, mēs esam patstāvīga tauta un tāda gribam būt,» stāsta Ē. Jēkabsons un piebilst, ka mūsdienās šāds uzskats esot dzirdams krietni retāk. Lielā daļā gadījumu šos argumentus sev par labu izmantojot pie varas esošie. «Piemēram, [Kārļa] Ulmaņa laikā viņus tiešām ierobežoja, bet starp latgaliešiem bija arī ļoti daudz Ulmaņa atbalstītāju. Tas ir viens. Otrs - vācu okupācijas laikā viņiem atkal ļāva darboties. Kāpēc? Vāciešiem bija vieglāk pārvaldīt, ja viņu apspiestā tauta ir sašķelta - skaldi un valdi princips. Būtībā tagad es atkal redzu to pašu. (..) Latgalē ir smagāka situācija, bet glābšanas programma ir vajadzīga visai valstij. Aizbrauciet uz Kurzemi, paskatieties, kas tur notiek,» uzskata vēsturnieks.