Bet kāpēc cilvēki neģērbjas vienādi? Pat padomju laikā, kad apģērbs bija tik uniformisks, cilvēki, jo īpaši jaunie, centās tajā ieviest ko savu, viņu individualitāti apliecinošu. Zināmā mērā mēs atgriežamies pie padomju laika uzstādījuma: vispirms apmierināsim darbaļaužu materiālās vajadzības, garīgās - pēc tam. Tikai nelaime ir tāda, ka, ja ir tāds pārspīlēts uzsvars uz materiālo barību, tad pakāpeniski atrofējas nepieciešamības pēc garīgās... Līdzīgi ir ar valodu. Var jau darīt tā, ka sanāk ekspertu komisija, cienījami ļaudis, kuri pasaka: šādas intonācijas ir pareizas, šādas - nepareizas, e «mīkstums» vai «cietums» ir tāds, izloksnes atmetam, mums tam nav naudas. Par laimi, tāpat kā cilvēkiem nevar aizliegt domāt, tāpat nevar aizliegt valodas dažādību.
Ko mēs saprotam ar «rezervi»?
Nu iedomājieties, ka, piemēram, izrādē Latgola.lv visi runātu tikai literārajā latviešu valodā, bez tām niansēm, ko dod latgaliešu valodas lietojums... Var jau būt, ka ir cilvēki, kuriem tas vienalga, tomēr man gribas ticēt, ka netrūkst arī to, kuriem ir svarīgi, lai garīgā barība nav kaut kāds fast food, ka tā ir baudāma lieta. Izloksnes dod vārdu krājumu. Tas izloksnes vārds var ilgi gulēt nepamanīts, it kā nevajadzīgs, bet tad kādā brīdī izrādās īsti noderīgs kādas lietas, darbības apzīmēšanai. Ja paralēli literārajai valodai sabiedrība akceptē arī variantus izlokšņu formā, tad tas arī veicina to cilvēku pašcieņu, iekļautības sajūtu, kuri citādi domā: ahā, es to šauro un plato e lietoju nepareizi, es neiekļaujos standartā...
Labi. Mēs varam apzināties izlokšņu vērtību, bet cik šīs formas ir dzīvotspējīgas? Latgalieši, par kuriem vēl parunāsim, cīnās dūšīgi, bet kopumā jau tas ceļa rullis noblietē pamatīgi.
Pamatīgi gan. Piemēram, Vidzemē gandrīz ir zudušas Piebalgas puses skaistās runas īpatnības. Tajā pašā laikā Kurzemē tāmnieku izloksnes saglabājas, un interesantākais, ka vienā brīdī suiti saprata, ka, ja viņi grib būt kas vairāk par tādiem «parādes suitiem», viņiem jādabū atpakaļ sava izloksne. Par laimi, bija dzīvi suitu izloksnē runājošie, un nu Alsungas skolā jaunajiem suitiem ir iespēja šo izloksni kā savu papildu identitāti apgūt.
Kaislības ap latgaliešu valodu atklāj, ka publiskajā telpā ir diezgan liels juceklis jēdzienu lietošanā: valoda, raksti, izloksne, dialekts...
Ir latgaliešu rakstu valoda vairāku simtu gadu garumā. Ne tikai ar literatūras pieminekļiem, bet lietojumu daiļliteratūrā mūsdienās. Ja nekļūdos, 1929. gadā tika izveidots t. s. Stroda ortogrāfijas standarts un latgaliešu rakstu valoda tika definēta kā latviešu rakstu valodas paveids. Savukārt runas forma nav kodificēta, un latgalieši runā dažādās izloksnēs. Savukārt dialekts ir izlokšņu apkopojums, un dialektam nav rakstu formas. Es labprāt lietotu apzīmējumu «latgaliešu mēle» - jo, no vienas puses, ir rakstu valoda, tomēr nav pilna valodas spektra, proti, nav standartizētas mutvārdu formas.
Ar latgaliešiem ir tā... Man sirds atmaigst, tur aizbraucot un dzirdot latgaliešu runu, bet jārēķinās ar iespējām. Varbūt ir jēga mācīt latgaliešu rakstu valodu kā fakultatīvu priekšmetu Latgales augstskolās. Tas ir labi, sava reģiona vēstures, kultūras zināšana nāk par labu. Bet... Latgalē tiek aktualizēts tas bārenīša komplekss. Tam ir zināms objektīvs pamats, tikai jautājums, kā tas komplekss izvēršas. Var veidot pozitīvo programmu: jā, es esmu materiāli un garīgi apšķiebts, bet, par spīti tam, es būšu tikpat labs vai labāks!
Latgales gadījumā mani īpaši satrauc austrumu robežas atsegšanās - materiāla un garīga. Braucot ekspedīcijās uz Latvijas austrumu pierobežu, runājoties ar vietējiem krieviem, poļiem, katoļiem, ir tāda grupa ar nenosakāmu etnisku, bet skaidru reliģisku identitāti - ar latgaliešiem, viņi bieži atceras ulmaņlaikus, kad šīs atšķirīgās identitātes tāpat bija, tomēr bija apzināti veidota vienota kultūras telpa. Tagad pierobežā nevar uztvert Latvijas Televīziju un Radio, to vietā ir Krievijas informācija. Tiem vietējiem, kuri vēl palikuši pie Latvijas pilsonības, ir daudz grūtāk apmeklēt dzimtas kapus, radus otrpus robežas nekā tiem, kuri pieņēmuši Krievijas pilsonību. Tas bāreņa komplekss ir ielaists tik dziļi, ka cilvēki ir gatavi balsot par krievu kā otru valsts valodu - par spīti, lai ieriebtu par to, ka neatbalsta latgaliešu valodu un Latgali kopumā.
Ir dzirdēts arguments, ka latviešu jau tā ir maz, attiecīgi, stiprinot latgaliešu atšķirīgumu, būs vēl mazāk...
Nevajag krist galējībās, kad reģionālismu vispār ignorē vai kad vienam un katram pa drusciņai. Jāatzīst, ka mūsu austrumu kaimiņi izmanto latviešu slieksmi šķelties un tas var novest pie situācijas, ka ir trīs valodas - viena valsts un divas reģionālās. Tas savukārt nozīmētu, ka latviešu literārās valodas lietotāju kļūtu vēl mazāk...