Savukārt bērnu filmu konkursā (sadaļā _Generation_) tiks demonstrēta Daces Rīdūzes leļļu filma _Zīļuks_. Latvijai šī dubultklātbūtne Berlīnē ir liels sasniegums - līdzīga precedenta pēdējo divdesmit gadu laikā nav bijis.
Latviešu filmas Berlīnes festivālā ir rādītas daudz biežāk nekā Venēcijas vai Kannu skatēs. Berlīnes festivāla veidotāji ir visai labvēlīgi Latvijā tapušajām filmām - tās regulāri tiek iekļautas festivāla oficiālajā programmā. Berlīne ir tuvu - tas izmaksu ziņā ir samērā demokrātisks ceļamērķis, ja mērķis ir iepazīt pasaules kino aktualitātes, dibināt kontaktus, meklēt sadarbības partnerus vai, teiksim, piedāvāt kinotirgū savu jau gatavo filmu. Pēdējos desmit gados latviešu kinematogrāfistu delegācijas skaits ir vismaz desmitkāršojies, par ko ir tikai jāpriecājas. Valstiskās pārstāvniecības līmenī klātbūtni Berlīnes kinotirgū nodrošina Baltic Films stends - sadarbībā ar Igauniju un Lietuvu. Tomēr, lai cik lielas ir mazas «delegācijas», valsts klātbūtne festivālā nav pamanāma, ja tās filmas netiek iekļautas oficiālajās konkursa skatēs.
Ja ķersimies pie skaitļiem vēsturiskā griezumā, tie liecinās, ka tieši leļļu un animācijas filmu veidotāji ir latviešu kino Berlīnē stiprākais balsts. Ar Nila Skapāna animācijas filmas Lidojam?! panākumiem - Stikla lāci 1995. gadā - ir saistāmi Latvijas kino lielākie panākumi. Berlīnes festivāla ietvaros notiekošā Bērnu filmu festivāla veidotāji labi zina, ka Latvijā top lieliskas animācijas filmas, tālab atlasa tās samērā bieži. Berlīnē rādītas gan Daces Rīdūzes Jāņtārpiņš (2003), gan Reiņa Kalnaeļļa Un āboli ripo... (2009), gan Nila Skapāna Burvīga diena (2010). Bez latviešu animācijas Berlīnes festivālā īsfilmu konkursā ir piedalījusies arī Lailas Pakalniņas spēles īsfilma Ūdens (2006). Daudz retāka ir bijusi dokumentālo filmu klātbūtne, vēl retāka - spēlfilmu klātbūtne. Pēdējais precedents bija igauņu un latviešu filma Labās rokas 2002. gadā.