74 gadus vecā pensionāre papildu ienākumus gūst, tirgojot drēbes un dūraiņus, bet dzīve tāpat esot grūta. Jautāta, kā balsojusi referendumā, bez kavēšanās atbild, protams, par krievu valodu! Viņai gan nekas neesot pret latviešu valodu, tā esot jāmācās un jāzina, bet traucējot tas, ka uz visām kundzei nepieciešamajām zālēm pār instrukciju krievu valodā bieži esot pārlīmēts tulkojums latviski - kā viņai šķiet, speciāli, lai spiestu seniorus mācīties valodu. «Kur tik kaut kas no Krievijas ievests, tā lietošanas instrukcija aizlīmēta. Mēs taču jūtam, ka tas ir speciāli. Saprotiet, ka tas ir aizvainojoši,» viņa aizrāda.
Raisa ir dzimusi Latvijā, no otrās klases mācījusies latviešu valodu, bet sadzīvē nav bijis iespēju to izmantot, tādēļ valoda aizmirsusies. «Neesmu jau muļķe, šo to saprotu, veikalā maizi varu nopirkt latviski, bet attiecībā uz zālēm rodas sajūta, ka tur ķīniešu vārdi latviešu burtiem sarakstīti,» viņa sūr ojas.
Valodas nezināšanā, viņasprāt, vainojami esot arī paši Daugavpils latvieši, kuri bieži vien nemaz necenšas runāt latviski: «Nez kādēļ ir izveidojies tā, ka, piemēram, no universitātes nāk latviešu jaunieši, savā starpā runā latviski, bet, kā ieiet veikalā, uzreiz ar pārdevēju krieviski!»
Tomēr bez aizvainojuma par zāļu lietošanas instrukcijām Raisai citas problēmas oficiālā statusa trūkums krievu valodai nesagādā. Piemēram, pašvaldības sociālās palīdzības centrā, ja nemāki latviski, ar tevi labprāt runāšot krieviski. Dokumentus, iesniegumus gan nākas rakstīt latviski, bet arī ar to, ja būs problēmas, palīdzēs.