«Daudzi dokumenti bija ar ierobežotu pieejamību - pat tādi, par ko mēs nesaprotam, kas tur būtu tik slepens. Daudziem savu ģenealoģiju pētīt arī nebija izdevīgi - ja atrastos «nepareizi» senči, tas varēja atsaukties uz dzīvajiem ģimenes locekļiem,» D. Plīkša skaidro un piebilst, ka savs «skelets skapī», piemēram, radinieks vienā vai otrā frontes pusē vai personīgi aizvainojumi, bijis katrai latviešu ģimenei, tāpēc tās nerakstītā klusēšanas likuma laikā nereti paspējušas nomainīties vairākas paaudzes, kas nu grib dzimtas baltos plankumus aizpildīt.
90. gadu sākumā arhīvus sāka gāzt riņķī, jo sakarā ar zemes reformu teju ikvienam vajadzēja pierādījumus radniecībai un tiesībām uz mantojumu. Kritušais dzelzs priekškars arī pavēra iespējas satikties ar radiem ārzemēs, meklēt, kur kurais palicis, un censties atjaunot kontaktus. Interese par ģenealoģiju arī patlaban ir liela; par to liecina vairāki simti iesniegumu, ko arhīvs saņem ik gadu un no kuriem spēj atbildēt tikai uz 150-200. Tiesa, tagad pieprasījumi mantisku interešu dēļ ir reti un dominē cilvēciska vēlme noskaidrot dzimtas saknes. Salīdzinot ar 90. gadiem, stipri mazāk kļuvis to, kas grib būt vācieši, vācu baronu ārlaulības bērnu atvases vai vismaz zviedri, D. Plīkša smejas.
Ciltskoka restaurēšana Latvijā gan nav viegls uzdevums - pārāk raiba bijusi mūsu valsts vēsture. LVVA glabā dokumentus no XIII gs. līdz 1944. gadam, par ko arī izsniedz izziņas. Izklausās skaisti, taču ir daudz robu, stāsta D. Plīkša. Tālākais punkts, līdz kuram iespējams aizrakties dokumentētās ziņās par latviešiem, ir XVII gs. pašas beigas un XVIII gs. sākums, jo, lielākoties būdami zemnieki, viņi ar uzvārdu Vidzemē sākti reģistrēt tikai ap 1826. gadu revīzijas sarakstos, ap 1833., 1834. gadu - baznīcu grāmatās, savukārt Latgalē - tikai ap 1861. gadu, turklāt nereti visa sādža tika pie viena uzvārda. Grūtības izpētē rada arī tradīcija dēlu saukt tēva un vectēva vārdā, ļoti dažādie reģistru ierakstu veidošanas principi, tas, ka daļa dokumentu saglabājušies slikti un nesalasāmi vai iztrūkst vispār, kā arī bieži pabriesmīgie skrīveru rokraksti, turklāt dažādās svešvalodās - vācu, krievu, poļu, pat latīņu. Citās valstīs, kur cilvēki daudzus gadsimtus runājuši un dokumentus rakstījuši vienā mēlē, arhīvu un tādējādi arī dzimtas koka pētīšana ir vienkāršāka. D. Plīkša pieļauj, ka tur tā arī nav tik populāra. Viņa apstiprina, ka, piemēram, īslandiešiem, kas ilgu laiku bijusi samērā noslēgta sabiedrība, kuriem senās sāgas ir arī vēsturiska hronika un uzvārdi rāda, kurš kuram dēls vai meita, dzimtas izpēte var nebūt īpaši aizraujoša, jo samērā viegli un tālu izsekojama. «Latviešiem pamatā interesē tiešās radniecības līnija, bet ebrejiem ir svarīgi atrast visu iespējamo. Tā kā viņi tik daudz tikuši nīdēti laukā, viņi cenšas pa ciltskoka sānu līnijām atrast vēl dzīvos radiniekus,» D. Plīkša iezīmē citu nāciju apsvērumus.