Tāpēc jāaplūko divas lietas: nacionālisms kultūrā, valodā. To lieliski paudusi kultūras ministre Sarmīte Ēlerte. Proti, katrai valstij kultūra jāsaglabā, jākopj un jāpārnes nākamajam paaudzēm, citādi zudīs pamats runāt par Latviju kā neatkarīgu, nacionālu valsti. Otrs - protekcionisms tautsaimniecībā. Šajā ziņā joprojām atvērts ir jautājums, kāds ir Latvijas un pat visas Eiropas Savienības ilgtermiņa redzējums. Vai ES spēs vienoties par godprātīgiem, vienotiem, taisnīgiem noteikumiem, kas pieņemami visiem dalībniekiem, lai veicinātu gan visas ES, gan atsevišķu dalībvalstu ekonomiku globālo konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi? Vai tomēr mēs katrs paliksim pie sava?
Protekcionisms ir pats vienkāršākais risinājums valstīm, kuras neīsteno ilgtspējīgu, uz attīstību vērstu politiku tautsaimniecībā, kas balstās zināšanās un jaunas pievienotās vērtības radīšanā. Tā ir tikai pašu nespēja mainīties. Tomēr viens no nedaudzajiem patiešām izšķirošajiem valsts pienākumiem ir tādas izglītības sistēmas, zinātnes un pētniecības darba nodrošināšana, lai tiktu radīti priekšnoteikumi uzņēmumiem, kuri spēj šos sistēmiskos resursus pārdot tirgū.
Vai Latvija var izdzīvot tikai ar iekšējo patēriņu? Krīze pierādījusi, ka Latvijas valsts, kāda tā ir šobrīd, tās nodokļu maksātājiem izrādījusies pārāk dārga. Tāpēc ir divi ceļi, kurus ar mērenām sekmēm īsteno valdība, - veicot strukturālās reformas un stimulējot Latvijas tautsaimniecību, lielākoties eksportspēju. Latvija nespēs izdzīvot tikai ar iekšējo patēriņu. Tāpēc eksportspēja ir jautājums par valsts ilgtspējīgu attīstību.
Šobrīd konkurence gan Latvijas tirgū, gan ES ir nežēlīga. Tirgus ir pārsātināts. Šādā tirgū šajos jaunajos konkurences apstākļos izšķirīgi liela nozīme ir radītajai pievienotajai vērtībai. Konkurētspējas kapitāls ir zināšanas un spējas tās izmantot un pārdot. Arī valstu konkurencē izdzīvos un pastāvēs gudrākais, ātrākais, elastīgākais.