Bankas patlaban dzīvo citā ritmā nekā vispārējā Latvijas ekonomika, jo ekonomika jau atkopusies, bet finanšu industrija turpina cīnīties ar krīzes sekām. Papildu resursus prasa ne vien eiro ieviešana, bet arī tas, ka aizvien stingrāka kļūst finanšu sektora uzraudzība un regulācija. Minētie faktori bankām neļauj mesties attīstības dejā kopā ar eksportējošiem uzņēmumiem.
Kā bankas darbu ietekmēs pāreja uz eiro?
Latvija ir īpaša zeme situācijā, kad jāpāriet uz eiro, jo apgrozībā ir ļoti liels īpatsvars monētu, turklāt monētas ir samērā vērtīgas. To nopietni vajadzētu ņemt vērā ne tikai bankām, bet arī tirgotājiem. Iedzīvotājiem ieteicams jau līdz gada beigām no iemīļotajām latu monētām pāriet uz modernākiem maksāšanas līdzekļiem. Ja negribam tirgotājus pārlieku noslogot, vajadzētu sevi disciplinēt un sākt pierast iztikt bez sīknaudas. Tāpat jau pāreja uz eiro būs liels un arī interesants izaicinājums tirgotājiem.
Prognozējat, ka pāreja uz eiro palielinās bezskaidras naudas norēķinu popularitāti?
Esmu absolūti pārliecināts, ka tam tā vajadzētu būt. Jāteic, ka bezskaidras naudas norēķinu popularitāte Latvijā aug un palielinātos arī neatkarīgi no eiro ieviešanas.
Tomēr pastāv viedoklis, ka Latvijā - atšķirībā no vairākām citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm - joprojām ir populāri norēķināties skaidrā naudā.
Viens no iemesliem ir tas, ka apgrozībā ir šīs vērtīgās monētas, bet otrs - tas, ka Latvijā vēsturiski pastāv pelēkā ekonomika. Pieļauju, ka, tuvojoties eiro ieviešanai, ne tikai bankas, bet arī valsts institūcijas aicinās aizvien plašāk izmantot bezskaidras naudas norēķinus.
Mēs redzam, ka mūsu klienti pierod pie bezskaidras naudas norēķiniem, jo saprot, ka bankas karte ir ērtāks un drošāks maksāšanas līdzeklis. Ja bankas karte izkritīs no kabatas, cilvēks neko nepazaudēs, ja izkritīs no kabatas desmit lati, tad, visticamāk, būs zaudēti uz visiem laikiem. Tomēr joprojām saglabājies interesantais ieradums, ka, lielveikalā ieejot, cilvēki vispirms sastājas rindā pie bankomāta, izņem naudu un pēc tam skaidrā naudā samaksā par pirkumiem. Nav loģiska iemesla tā rīkoties, jo faktiski visos lielveikalos iespējams norēķināties ar karti.
Līdz ar eiro ieviešanu no valūtas maiņas zudušie ienākumi banku sektoru ietekmēs?
Ietekmēs kā nu kuru banku, bet nevar noliegt, ka bankai ar valūtas maiņu saistīti nopietni ieņēmumu posteņi, kas mērāmi daudzos tūkstošos latu. Bieži saka, bankas, lai šos turpmāk negūstamos ieņēmumus kompensētu, paaugstinās citu pakalpojumu maksu. Ja mēs droši zinātu, ka, piemēram, paaugstinot bankas kartes maksu no sešiem uz 16 latiem gadā, visi klienti sadarbību ar mums turpinās, tad droši vien mēs to darītu, bet tirgū jau tā nenotiek - banka, kas izvēlēsies agresīvāku politiku, paaugstinot pakalpojumu maksu, var zaudēt klientus. Tāpēc banku sektora spēlētāji raugās cits uz citu, vēro pārējo darbošanos un ir piesardzīgi.
Aktuāls jautājums ir banku pakalpojumu pieejamība reģionos, par ko diskutēts arī pie vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža.
Bankas filiāļu daudzums reģionos, manuprāt, būtiski nepalielināsies, bet bankomātu skaits aug un arī turpinās augt. Esam šogad bankomātu tīklu papildinājuši, turklāt jaunie bankomāti aprīkoti ne tikai ar izmaksas, bet arī ar iemaksas funkciju, lai bankomāts varētu daļēji izpildīt bankas filiāles funkcijas.
Piekrītat viedoklim, ka iemaksas bankomātu popularitāti nodrošina pelēkā nauda, ko cilvēki saņēmuši neoficiāli un tad dodas iemaksāt bankomātā, lai kontā būtu kredīta maksājumam nepieciešamā summa?
Es negribētu atbalstīt šo teoriju.
Tātad, jūsuprāt, cilvēki bankomātos iemaksā naudu, ko saņēmuši oficiāli?
Cilvēki jāvērtē tikai pēc tiem faktiem, kurus droši zinām. Manā rīcībā nav informācijas, kas liktu apgalvot - bankas klienti, kuri bankomātos iemaksā naudu, šo naudu nav nopelnījuši oficiāli. Turklāt kāpēc lai cilvēki pelēko naudu iemaksātu bankas kontā, tā padarot naudu redzamu? Ja cilvēkam ir neoficiāli ienākumi, tad naudu var iztērēt pirkumiem, par tiem norēķinoties tieši skaidrā naudā.
ES līmenī runā par finanšu darījumu nodokļa ieviešanu. Latvijai vajadzētu šādu nodokli ieviest, vai arī esat kategoriski pret?
Nevaram noliegt to, ka liela daļa no atbildības par finanšu krīzi, kas daudzas valstis skārusi pēdējā laikā, gulstas uz to finansistu pleciem, kuri pieņēma nepareizus lēmumus, bija pārāk vieglprātīgi, riskēja un varbūt arī dzinās pēc ātras, vieglas peļņas, tāpēc karmiski būtu pareizi, ja finanšu sektors par savu vieglprātību samaksātu. Protams, krīzē daudzi cilvēki cieta no pārmērīgām kredītsaistībām arī tāpēc, ka paši vieglprātīgi pieļāva - augsto ienākumu laiks nekad nebeigsies. Izvērtējot, vai atbildību par notikušo uzlikt parastam cilvēkam vai arī finansistam, kuram ir plašāka izpratne par ekonomiskajiem procesiem, jāatzīst, ka finanšu sektora atbildību pilnībā noliegt nevar.
ES līmenī tiek spriests arī par tā dēvētajiem jaunajiem banku glābšanas noteikumiem, ar kuru palīdzību paredzēts panākt, ka krīzes gadījumos izdevumi par finanšu sektora glābšanu gultos nevis uz nodokļu maksātājiem, bet paša finanšu sektora pleciem.
Šo ieceri būs grūti īstenot, jo ES dalībvalstīs ir milzīgas atšķirības gan valstu iekšējā likumdošanā, gan arī banku darbības regulējuma jomā. Nevar noliegt, ka ES institūciju ierēdņiem centieni sakārtot dalībvalstu finanšu sektoru uzliek lielu atbildību. Tāpēc jācer, ka plānotās izmaiņas ir balstītas ilgtermiņa domāšanā, un, pat ja sākotnēji ierēdņu lēmumi liekas grūti izprotami, laika gaitā tie radīs lielāku stabilitāti. Galvenais, protams ir, lai visi jaunumi tiek savlaicīgi paziņoti un bankas pagūst tiem sagatavoties.
Pieminējāt, ka cilvēki pārāk brīvi uzņēmās dažādas kredītsaistības. Vidusmēra Latvijas iedzīvotājam patlaban vajadzētu ņemt kredītu?
Ja ikmēneša kredītmaksājums nepārsniedz 10-15% un ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, tad kredītu var ņemt.
Tagad, kad pārdzīvota krīze, Latvijas iedzīvotājs pēc būtības ir naudas krājējs vai tērētājs?
Domāju, ka sirdī katrs Latvijas iedzīvotājs ir krājējs, bet pagaidām tikai sirdī, jo lielākajai daļai mūsu valsts iedzīvotāju nav tik augsts ienākumu līmenis, lai pēc ikdienas tēriņiem paliktu pāri daudz naudas uzkrājumu veidošanai. Tomēr pozitīvi vērtējams tas, ka cilvēki sapratuši - naudas krāšanas ieradums ļauj justies drošākam par nākotni.
Jūsu vadītajai bankai ir savs melnais saraksts - klienti, kuriem nekādā gadījumā nepiešķirtu kredītu?
Banka neveido šādu sarakstu, bet banka kredīta prasījuma brīdī izvērtē klienta maksātspēju pēc tām datubāzēm un metodēm, kas ir legāli pieejamas. Vairākums Latvijas iedzīvotāju ir ļoti apzinīgi, inteliģenti cilvēki, kuri tikai galēja izmisuma situācijā neapmaksā savas kredītsaistības, protams, ir jau arī izņēmumi, bet tādu nav daudz.
Ja klients nav ticis galā ar esošā kredīta saistībām, iespējams, jaunu kredītu viņam nepiešķirs. Ja visas kredītsaistības dzēstas, tad nebūtu iemesla kredītu nepiešķirt. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt, ka jāizvērtē arī kredīta dzēšanai maksājamās summas atbilstība ienākumiem.
Bankām pieejamā informācija par personu kredītsaistībām vērtējama kā pietiekama?
Jā, turklāt bieži saruna ar kredīta prasītāju pasaka vairāk nekā skaitļu izpēte. Mēs Latvijā ļoti bieži pārvērtējam mūsu valsts mērogus. Latvija nav milzīga valsts, te cilvēki cits citu labi pazīst un te cilvēkiem nav, kur slēpties, tāpēc biežāk vajadzētu nevis meklēt informāciju par cilvēku datorā, nevis analizēt cilvēku kā tabulu, bet tikties, ieskatīties acīs, aprunāties, jo tā par viņu iespējams uzzināt daudz vairāk.
Pāreja uz eiro mainīs procentu likmes latu kredītiem?
Nē, kādas ir procentu likmes latos, tādas būs eiro, pārrēķinot atbilstoši Eiropas noteiktajam valūtas maiņas kursam. Var mainīties starpbanku likmes. Izmaiņas gan, visticamāk, būs niecīgas. Turklāt iedzīvotājiem ietaupījums no valūtas maiņas varētu būt lielāks nekā starpbanku likmju izmaiņas.
Daudz runāts par ātro kredītu nozares ierobežošanu. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts sacījis, ka draud ātro kredītu burbuļa risks, bet nebanku aizdevēji ministram pārmetuši banku lobēšanu. Ātro kredītu devēji ir banku konkurenti vai nav?
Patlaban es ātro kredītu radītu konkurenci bankām nesaskatu. Iespējams, ātro kredītu popularitāte ir pārejas sindroms no krīzes ekonomikas uz normālu ekonomiku.
Pastāv viedoklis, ka pie ātro kredītu devēja cilvēks vēršas, jo vajag aizņemties mazu summu - desmit, divdesmit latu - uz dažām dienām.
Jāpiekrīt, ka tas varētu būt viens no ātro kredītu popularitātes iemesliem. Ja cilvēks ienāk bankā un izklāsta, ka grib aizņemties 20 latu, viņam saka «te, lūdzu, anketa, aizpildiet, pasi uzrādiet, konts arī būtu jāatver». Nenoliedzami 20 latu dēļ cilvēks negribēs tik garu procedūru īstenot. Bankas tomēr vairāk piedāvā ilgtermiņa risinājumus, nevis aizdod 20 latu uz trim dienām. Tomēr, visticamāk, daļa ātro kredītu ņēmēju šo iespēju aizņemties neizmanto tik loģiski, bet aizņemas maksimālās summas, ko vien var paņemt, turklāt pie vairākiem nebanku aizdevējiem.
Krīzes ietekmē daudzu banku rokās nonāca nekustamie īpašumi. Prognozējat, ka nekustamo īpašu cenas kāps?
Cenas mājokļiem, ko iegādājas vidusmēra Latvijas iedzīvotāji, varbūt nedaudz kāps, bet ne radikāli. Augsta līmeņa dārgiem īpašumiem, kurus lielā skaitā pērk turīgi nerezidenti, cenas varētu arī būtiski palielināties.
Runājot par nerezidentiem, vai nerezidentu noguldījumu apjoms Latvijā varētu būtiski ietekmēt finanšu sektora politiku?
Nerezidentu noguldījumu apjoms nenoliedzami ir liels, bet to gan nevajadzētu vērtēt kategoriski, vai ietekme ir viennozīmīgi negatīva vai neapstrīdami pozitīva. Protams, mūsu valstij svarīgi saglabāt ģeopolitisko virzību uz Rietumiem un savu identitāti, bet tam, ka Latvijā ieplūst kapitāls no austrumiem, ir dziļas, vēsturiskas saknes, kuru ietekme nevar vienkārši izzust. Latvijai jācenšas gūt labumu no nerezidentu intereses par noguldījumu iespējām mūsu valstī, bet jānovērtē arī riski. Svarīgi, lai nerezidentu noguldījumu apjoms strādātu Latvijas ekonomikas labā, un tas panākams, finanšu sektoru pareizi uzraugot un tālredzīgi attīstot.
Valdība nolēmusi atsākt bankas Citadele pārdošanas procesu, bet par to jau izskanējuši ļoti dažādi politiķu viedokļi. Ko ziņa par pārdošanu nozīmē bankas klientam?
Iecere par iespējamo privātā kapitāla jeb investoru piesaisti bankai ir absolūti laba ziņa visiem klientiem, jo liecina, ka banka ir sakārtota un restrukturizēta. Iespēja vispār runāt par investoru piesaisti radusies tāpēc, ka banka strādā samērā labi. Esmu pārliecināts, ka mums nav par ko uztraukties, banku sektora uzraudzības mehānismi ir pietiekami spēcīgi, lai izslēgtu risku par šaubīgiem investoriem.
Jūs optimistiski sakāt, banka nevar nonākt šaubīgu investoru rokās, tātad no negatīvās pieredzes mācījušās arī uzraugošās institūcijas?
Jā, uzskatu, ka varam uzticēties Latvijas finanšu sektoru uzraugošajām institūcijām - ne tikai par bankas Citadele, bet par jebkuras bankas nākotni.