Ņemot vērā to, cik daudz ir izcilas XX gadsimta mūzikas, kura Latvijā palikusi pusaizmirsta vai pavisam aizmirsta, sākot ar Jāni Ivanovu un beidzot ar Karlheincu Štokhauzenu, Sinfonietta Rīga spēlētie Viljama Voltona, Nino Rotas un Pēra Henrika Nūrdgrēna skaņdarbi radīja galvenokārt izbrīnu. Divi blāvā un arhaiskā stilā rakstīti Voltona kinomūzikas fragmenti un prasmīgi veidotais, bet intonatīvi neizteiksmīgais Rotas Divertimento concertante neizraisīja sajūsmu, labākos priekšstatus saistot ar Gunāra Upatnieka muzicēšanas emocionālo brīvību un tembrālajām kvalitātēm. Nūrdgrēna ne īpaši oriģinālās simfonijas stīgu instrumentiem un Bēthovena 2. simfonijas lasījumu raksturoja intonatīva stabilitāte un vienota ansambļa saspēle, pausto izjūtu intensitātei atpaliekot. Šoreiz orķestris izklausījās nedaudz saguris, mūzikas dinamiskajiem kontrastiem un dramatiskajiem pārdzīvojumiem izskanot gan krāšņi un precīzi, tomēr bez īsta piepildījuma. Pilnvērtīgam Juhas Kangasa dialogam ar orķestri lieti noderētu arī ne tik neordināri diriģenta žesti, saprātīgāka attieksme pret metroritma norādēm un orķestra vadība ne tikai plašās un patētiskās līnijās vien.
Vērtējums: 4 no 5
Jebkurā koncertā mēdz būt plusi un mīnusi, iznākums ir atkarīgs no tā, kas no tiem dominē. Šoreiz virsroku guva plusi, kaut arī neiztika bez nepilnībām. 1. daļas programma likās pārāk gara, jo skaņdarbi nebija šedevri, dažbrīd mūzikas materiāls lika pat vilties (domāju, ka sezonas noslēguma koncertam vienmēr ir jāmeklē kaut kas īpašs). Tomēr Sinfoniettas mākslinieku dedzīgums un aizrautīgā vēlme realizēt diriģenta nodomus bija apsveicama, kā allaž. Apbrīnojamais solists Gunārs Upatnieks fascinēja ne tikai ar bezgalīgu virtuozitāti, bet arī ar spējām pārvērst muzikālā ziņā Nino Rotas ūdeņaino Divertismentu par amizantu piedzīvojumu ar kontrabasu, kurā iedzīvojās vesels stīgu orķestris. Protams, koncerta balsts bija somu maestro Juha Kangass. Te mēs satikāmies ar diriģentu - domātāju, ar spožu mākslinieku interpretu. Viņš piedāvāja Bēthovena Otrās simfonijas pārdomātu un stingru koncepciju. Par tās savdabību varētu strīdēties, ja tā nebūtu tik pārliecinoša un pirmatnēja prieka pārpilna.
Vērtējums: 3 no 5
Citu orķestru un arī paša Sinfonietta Rīga iepriekšējo gadu sezonas noslēguma koncertu kontekstā šis bija pavisam parasts koncerts, kura trumpis bija nevis repertuārā, bet skatuves personībās no solista un diriģenta līdz pašatdevē starojošajiem mūziķiem. Gunārs Upatnieks ar pārsteidzošu toņu nokrāsu bagātību un neparastu virtuozitāti pierādīja, ka kontrabass izteiksmībā neatpaliek ne no čella un pat ne no «dvēseles stīgu» līderes vijoles. Diemžēl skaņdarbam - itāļu kinomūzikas meistara Nino Rotas Koncertdivertismentam - nav savas sejas. Bezpersoniskajās faktūrās vīd Paganīni, Prokofjeva, S. Rahmaņinova (Simfoniskās dejas) intonācijas, izpaliek pat Rotas uzrunājošā melodija. Vakara programmā, kuras salikums šķita nejaušības diktēts, margināla bija arī orķestra «iesildīšanās» ar V. Voltona kinomūziku. Tai atvēlētās piecas minūtes gribētos novirzīt Upatnieka solo piedevai, piemēram, P. Vaska Bass-Trip. Somu diriģenta Juhas Kangasa lasījumā īstais atklājums bija viņa tautieša Pēra Henrika Nūrdgrēna simfonija stīgām: laikmetīgu izteiksmes paņēmienu daudzveidība kalpo emocionālai intensitātei un dziļākai jēgai patiesā vēstījumā par dzīvi.#