Estētisks teatrāls eksperiments ar diviem uzdevumiem. 1. Noskaidrot, vai Čehova varoņu attiecības ir universālas, attiecināmas uz visiem sabiedrības slāņiem jebkurā laikmetā, jo darbība pārnesta uz mūsdienu Latvijas lauku saimniecību, kur varoņi sparīgi naglo trušu būrus, ēvelē kāpostus, cilā kastes ar āboliem. 2. Pārbaudīt, vai ar mehāniskiem paņēmieniem (dialektu) iespējams «laikmetiskot» varoņu literāri normētos cildenās leksikas monologus, kā arī atrisināt Čehova drāmu komēdijisko (autora paša uztverē) dabu. Jaunas dimensijas lugā šāda pieeja, manuprāt, neatklāj, bet interesanti vērot, kā netradicionālajos «dotajos apstākļos» cīnās aktieri. Guna Zariņa tiek pāri dialektam, neko nezaudējot no A. Čehova smalkuma, - Soņa aizkustina un smīdina reizē. It pārliecinoši šķiet arī Andra Keiša Astrovs un Gundara Āboliņa Jāņonkulis, lai gan, uz viņiem skatoties, visu laiku gribas smaidīt, jo pašlaik viņi vairāk atgādina aktierus lauku tēmai veltītā karnevālā: viņu cilvēciskā būtība šķiet dziļāka nekā tā, ko atļauj striktie režijas rāmji. Vairāk veicies ar dialektu neapgrūtinātajiem pilsētniekiem - Ģirts Krūmiņš (Serebrjakovs) un Iveta Pole (Helēna) savos nopietni tvertajos tēlos atraduši svaigas nianses.
Vērtējums: 4 no 5
Ķimele jau pirms 20 gadiem Valmierā ir iestudējusi Tēvoci Vaņu, par ko vēsture liecina - tā bija izrāde nevis par abstraktu «inteliģenci», nerealizētajiem sapņiem, bet pavisam konkrētām attiecībām un neatbildētu mīlestību. Arī šoreiz - režisores stiprā puse ir visā sāpīgumā un drusciņ arī komismā atsegt sievietes un vīrieša attiecību sarežģītos līkločus, kas bija arī Ķimeles turpat Teātra muzejā iestudētās I. Ābeles Salas kodols. Tas nebūt nenoplicina lugas tematiku, gluži otrādi: Čehova varoņu verbālo urdzēšanu mūslaikos reti kurš spēj nekritiski identificēt ar sevi, tāpēc īsinājumi un akcentā atpazīstami Latvijas lauku personāži iepretim nepraktiskajiem pareizi runājošajiem rīdziniekiem ir asprātīgs paņēmiens, kā izsist skatītāju no gatavības ierastajam Čehovam. Lai arī pretnostatījums - īstie, dabiskie lauku cilvēki un nervozie, bezjēdzīgie pilsētnieki - ir diskutējams, īpaši, ja 1. cēlienā tas atklāts dekoratīvā rosībā, ko rotā mēsliem aplipuši zābaki u.tml. Taču 2. cēlienā neatbildētajās jūtās līdz serdei satriekto Soņas un Jāņonkuļa izmisīgā ķeršanās pie ierastajiem darbiem ir attaisnota līdz pēdējam sīkumam. Izcili aktierdarbi ir G. Zariņas Sofija un - īpaši 2. cēlienā - G. Āboliņa Jāņonkulis.
Vērtējums: 4 no 5
M. Ķimeles iecere pazīstamo lugu interpretēt kā lauku dzīves ainas vistiešākajā nozīmē ir respektējama, taču tās realizācijā ir ne mazums diskutablu risinājumu. Var, protams, pārvērst Čehova inteliģento tēvoci Vaņu, kurš laukos jūtas teju kā piespiedu izsūtījumā, par īstenu lauku darbarūķi Gundara Āboliņa ducīgā Jāņonkuļa atveidā, ko aktieris kā superprofesionālis arī pārliecinoši realizē. Taču šajā izrādē ir tik aktieriski spilgts Astrovs - A. Keišs -, ka galvenā varoņa nerealizētās dzīves drāmu abi aktieri faktiski nospēlē duetā. Spēcīgu emocionālo un garīgo virsotni izrādē veido G. Zariņas Soņa, īpaši fināla monologā, kuru reti kurai aktrisei izdodas īstenot bez liekas patētikas un iežēlināšanas. Precīzs visās izpausmēs ir Ģ. Krūmiņa Serebrjakovs, taču pārējā ansambļa veikums vēl tikai stabilizējas. Vietumis režisore pārlieku aizrāvusies ar lauku vides un darbu ārējo norišu tēlojumu. Liekot Soņai stumt ķerru ar dēļiem istabā u.tml., rodas nevajadzīgs ilustratīvisms. Kopumā - viena no sezonas dzīvākajām un saviļņojošākajām izrādēm. G. Āboliņa un A. Keiša varoņu pilnasinīgā dzīve sniedz nojausmu ne tikai par to Čehovu, kurš cieta un staigāja kājām pa Sahalīnu, bet arī izmīlēja ne mazums sieviešu (skat. Donalda Reifīlda grāmatu par Čehova dzīvi, 2006).#