Ivo Martinsons studentu Viljamu, kurš, lai izlīdzētu draugu precību lietā, pārģērbjas par krustmāti no Brazīlijas, spēlē smalki, varbūt pat pārāk smalki: viņš ir pārliecinošs gan kā Viljams, gan kā «tante», atsevišķi ņemti, turklāt abi apveltīti ar hamletisku skumju notīm. Taču tā tiek ignorēts lugā iekodētais rupjais, bet ļoti asprātīgais humors, kas rodas, nemitīgi demonstrējot tantes slēpjamo, bet nenoslēpjamo vīrišķību. Arī pārējos personāžus režisors rosinājis spēlēt kā cilvēkus ar divām sejām - Viktorijas laikmetam raksturīgā sastīvinātā liekulīgā tikumība klājas pāri grūti valdāmām kaislībām un savtīgām interesēm. Šo, kā izrādās, visai grūto uzdevumu aktieru kolektīvs veicis ar ļoti dažādām sekmēm - precīzi un asprātīgi «divu seju» tēmu spēlē Baiba Valante, Januss Johansons, Arnolds Osis, zem maskas paverot arī dzīva cilvēka domas un jūtas. Ieva Puķe un Elīna Vāne apstājušās pie sastingušas, lai arī burvīgas maskas. Savu vietu izrādē vēl tikai meklē Ilze Lieckalniņa un Oskars Morozovs. Bet Mārtiņš Meiers un Māris Bezmers, lūdzu, piedodiet, šoreiz ir vienkārši neciešami ar savu gluži pašdarbniecisko tukšo ākstīšanos.
Vērtējums: 3 no 5
Latvijā labi pazīstamā, nepretenciozā, ar asprātīgām situācijām dāsni piebārstītā salonkomēdija acīmredzot tapusi primāri teātra Lielās zāles un kases pildīšanas nolūkos - tas šajos laikos nebūtu nekas nosodāms. Tomēr diez vai ar labu gaumi un humora izjūtu apveltītajam režisoram Varim Braslam vajadzēja vēlreiz mēģināt iekāpt tajā pašā upē, kamēr pārāk daudziem vēl spilgtā atmiņā ir dzirkstošā Tālivalža Lasmaņa Brazīlijas krustmāte šīs pašas lugas šī paša režisora iestudējumā 90. gadu sākumā. Jaunajā izrādē režisora Vara Braslas iecerēto viegli teatrālo spēles stilu sekmīgi realizē Arnolds Osis (Brasē), Januss Johansons (Česnijs) un Baiba Valante (donna Lusija), bet galveno mīlētāju pāri Māra Bezmera, Mārtiņa Meiera, Ievas Puķes un Ilzes Lieckalniņas izpildījumā pārsvarā «taisa jokus». Ivo Martinsons titullomā ir artistisks un asprātīgs, tomēr spēlē tikai vienu krāsu - vīrieti, kurš tikai neslēpti izliekas par sievieti un pat nemēģina kaut vai īslaicīgi pārmiesoties sievietes raksturā pēc būtības. Vizuālo krāsainību vārda tiešā nozīmē nodrošina Ievas Kundziņas spilgtie kostīmi, kas gan disonē ar Kristapa Skultes smagnējo, statisko dekorāciju.
Vērtējums: 3 no 5
Tā ir bērnu izrāde, priecīga pasludināja mana sešgadīgā meita, un es varēju tikai piekrist. Komiskie personāži ir groteski un nepārprotami, liriskās varones - čiepstošas un bērnišķīgas savās porcelāna figūriņu kleitiņās (ekselents kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas darbs). Nekādu zemtekstu, nekādu divdomību - naivā stāsta par pārģērbto vīrieti efektu nosaka katra aktiera labā gaume - nevainojama vīrieša - sievietes I. Martinsona, militārista J. Johansona, melanholiskā sulaiņa A. Oša gadījumā, drusku pieklibojoša «gaišzilajiem» varoņiem jeb abiem mīlētāju pāriem, kuru dēļ taču jezga vispār sākusies. Un temporitms, kurš sešgadīgam skatītājam ir labs, jo ļauj lēnām visu sagremot, pieaugušajam lāgiem ļauj mazliet iesnausties.