Mēs tiešām esam viena lepnuma pilna organizācija. Esam nelieli, bet ņipri. Mēs esam četri cilvēki. Kādreiz saka - jūs veidojat Latvijas tēlu. Mēs neveidojam Latvijas tēlu, Latvijas tēlu viedo visa sabiedrība.
Varbūt jūs iesaiņojat šo Latvijas tēlu kā konfekti?
Mēs veicinām pozitīvo aspektu Latvijas atpazīstamībā. Teorija un prakse liecina, ka, ja ir sastrādātas nelāgas lietas, tad ir jāieliek daudz lielāki līdzekļi, lai negatīvo priekšstatu mainītu. Daudz vieglāk ir spilgtināt vai uzturēt jau pozitīvu tēlu.
Kas ir tie instrumenti, ar kuriem jūs cenšaties uzturēt pozitīvu Latvijas tēlu?
Mums šodien instrumentiem finansējuma nav. Tāpēc mēs darām to, ko paši varam izdarīt ar savu galvu un rokām, - mēs veidojam saturu interneta resursā, kas ir oficiālais Latvijas portāls latvia.lv. Mēs esam lepni par to, kas tur ir. Portāls ir desmit valodās - tur ir informācija ķīniešu, arābu, portugāļu un pat indonēziešu valodā. Nemaz nerunājot par Eiropas lielajām vadošajām valodām. Mēs, protams, tvītojam, feisbukojam. Tas ir lielisks, patriotisks projekts, kas top praktiski bez budžeta.
Kāds šobrīd ir Latvijas tēls ārzemēs jūsu priekšstatā?
Tas ir interesanti, ka latviešiem to ne visai patīk dzirdēt, bet kopumā Latvijas tēls pasaulē ir ļoti pozitīvs. Divas reizes pasaule ir vairāk pievērsusi uzmanību Latvijai. Tas bija 1990./91. gads, kad mēs atguvām neatkarību. Un tas bija 2008./2010. gads, kad mums bija visdziļākais kritums pasaulē. Tagad pasaule brīnās - kā mēs to esam varējuši?
Pasaules izbrīnā par Latvijas izeju no krīzes gan ir divas viedokļu skolas.
Domāju, ka taisnība ir abām. Viens ir tas absolūtais veiksmes stāsts, ko viņi grib likt mācību grāmatās. Savukārt kritiskā skola saka, jā, ekonomika ir atdzīvināta, bet par pārāk augstu cilvēcisku vai sociālu cenu. Tās spilgtākais pārstāvis ir Pols Krugmens. Taču pozitīvais, kas ir nācis ar šo atpazīstamības vilni, ir tas, ka par Latviju neraksta perifērās vietās. Mēs esam otrajā trešajā lappusē analītiskajā sadaļā. Gribu redzēt, kā šo viedokļu skolu diskusija par Latviju turpināsies, kad mēs vēl redzēsim, kas notiek ar tām valstīm, kuras vilcinās vai baidās darīt to, ko izdarīja Latvija. Jo tad tie gudrinieki, kas saka: varbūt tā nevajadzēja darīt Latvijai, redzēs šīs sekas.
Atzīsim - ne visi pasaulē lasa ekonomikas ekspertu atzinumus. Kas vēl veido Latvijas tēlu?
Vislielāko publicitāti šajā gadā, protams, radīja Pļaviņš, Šmēdiņš un Štrombergs. Mēs veiksmīgi «uzsēdāmies» uz šī ar Londonas olimpiskajām spēlēm saistītās publicitātes viļņa. Mēs jau neveidojam notikumus, mēs tikai sekmīgi tos komunicējam. Mūsu institūta informācijas kanāliem šajā laikā piesekojamība auga simtu desmit reižu. Domāju, tas notika visur. Alvis Hermanis Zalcburgā veido Latvijas tēlu. To dara Elīna Garanča, dziedot Metropolitēna operā. Un Latvijas tēlu veido arī mūsu dabas zaļums, ar kuru mēs - pēc stingriem kritērijiem - esam otra zaļākā valsts pasaulē pēc Šveices.
Tomēr ir gadījumi, ka jūs dzēšat ugunsgrēku, kad parādās negatīva informācija par Latviju.
Ziniet, šādas lietas mēs atstājam tur, kur tās ir... Ir lielie politiskie pagrieziena punkti, uz kuriem ir jāreaģē. Neteikšu, ka tā ir negatīvā publicitāte. Bet pirms tādiem notikumiem kā valodas referendums vai Valda Zatlera Rīkojums numur divi es pati veidoju izsmeļošu informāciju angliski uz lappusēm desmit. Jo mūsu auditorija - tie ir divi tūkstoši sekotāju, kas mums seko līdzi analītiskajā žanrā, - lēmumu pieņēmēji, žurnālisti, valdības, tirdzniecības un rūpniecības kameras. Tā noteikti nav reaģēšana uz negatīvām lietām.
Mēs paši sevi parasti salīdzinām ar Igauniju. Vai igauņi nav mazāk paškritiski un tāpēc viņiem tēls arī ir labāks?
Noteikti. Tas varbūt nāk pat no mūsu folkloras. Šeit ir ļoti stiprs māņticības princips. Mēs baidāmies sevi paslavēt - ka tik kaut kas nenotiek. Varbūt tā ir labāk, mēs pakurnam, bet kuļamies uz priekšu. Bet mums ir ļoti grūti noticēt, ka mūs slavē.
Uzņēmēji dažkārt sūdzas, ka mūsu amatpersonas pašas tik slikti izsakās par savu valsti, ka investors, to dzirdot, baidās te nākt. Vai tā ir?
Ir tāds grēks. Bet tāpat jāskatās arī uz mediju vidi, kurā negācijas kādreiz ir vieglāk pārdot nekā pozitīvas ziņas. Domāju, paši uzņēmēji vairāk iet ārā ar labām ziņām. Šobrīd es jūtu tādu burtiski mediju sadošanos rokās, ka jāceļ laukā labās ziņas. Tie ir cilvēkstāsti. Uzņēmēju stāsti. Domāju, šo negatīvisma slimību mēs esam pārslimojuši.