Sieviešu dienā tās, protams, ir tulpes. Jo īpaši sarkanās. Vēl joprojām.
Kā izrādās, tulpju audzēšana mūsu valstī beigusies ap to pašu laiku, kad no valsts rūpniecības izstājās VEF, RAF un citas vienības. Vienkāršāk sakot - kad padomju laiki beidzās, robežas bija vaļā un kopā ar citiem labumiem no Holandes plūda iekšā lētās tulpes. Tās tiešām bija no pašas Holandes, tām pāri virmoja padomjlaiku maģiskais apzīmējums - importa, un, galvenais, tās tiešām bija lētas un visur nopērkamas. Un tā tas ir. Taisnības labad gan jāsaka, TĀS Holandes tulpes, kādas skaistuma mīlētāji no malu malām brauc skatīties tai pašā Kaukenkofā (tur, pie Lises Holandē), tiešām var redzēt tikai tur. Latvijā mēs pērkam Holandes lielrūpniecības produktu (un ej nu sazini, vai tās vispār no Holandes nāk).
Latvijā audzētas tulpes mūsu laikos ir retums. Sabrukušas, pazudušas privātmāju siltumnīcas. Tajās, kuras saglabājušās, tiek audzēti agrie gurķi un tomāti.
Protams, tulpes Latvijā var audzēt. Tas, izrādās, ir ļoti vienkārši. Atliek vien sapirkt tulpju sīpoliņus. Septembrī oktobrī tie jāsastāda dārzā. Martā aprīlī, kad sniegs apkusis, jāmēslo (tur šis tas jāzina), vēlāk laistīšana (tas ir vienkārši). Maijā, kad tulpes saziedējušas, tām griež nost galvas. No malas skatoties, diezgan nejēdzīgs pasākums, bet bērniem parasti tas patīk, jo beidzot bez soda var darīt to, kas parasti ir aizliegts. No praktiskā viedokļa tas tiek darīts, lai puķes sīpols no lakstiem saņemtu dzīvības sulu un varētu tur zemē briest. Jūnijā jāgaida, kamēr laksti iekalst. Pēc Jāņiem sīpolus rok ārā, žāvē, šķiro. Mazos septembrī stāda atpakaļ zemē. Un tad līdz pat marta beigām gandrīz nekas nav jādara. Tā kādus trīs gadus, līdz no sīpola var steidzināt ārā tulpi, kuru pārdot mīlošam vīrietim, lai tas savukārt to aiznestu mājās savai mīļajai sievietei.
Kā saprotams, runa šeit nevar būt par naudu. Pie tās puķes var nonākt pavisam īsā ceļā, pavisam neko nedarot. Vienkārši - nopērkot. Var jau nopirkt uzreiz lielu sīpolu. Izsteidzinot no tāda tulpi, kas gan prasīs zināmu piepūli un darbu, pretī saņemsiet gandarījumu par padarīto un puķi. No šādas darbošanās siltumnīcā varot pat nopelnīt. Caurmērā apmēram vienu santīmu par ziedu.
Bulduru dārzniecībā vadītāja atzina, ka tagad gan ar puķēm esot vieglāk. Darbs, protams, palicis tāds pats, bet nav vairs jāraizējas par ziedu apsardzi. Šo gadu laikā mainījusies cilvēku attieksme, vērtības. Ja kāds sentimentāls bomzītis tagad arī ieklīst siltumnīcās un norauj kādu puķi, par lielu skādi to neuzskata. Mūsdienās siltumnīcās zog visu, ko var apēst. Kādreiz zaga to, kam tiešām bija vērtība. Puķes zaga, un audzētājam tā bija liela skāde.
Taisnības labad jāsaka, ka Bulduru Dārzkopības vidusskolas siltumnīcas nav vienīgā vieta, kur tiek audzētas (steidzinātas) puķes Latvijā. Tādu entuziastu vairs nav palicis daudz, bet vēl ir.