Tā ceļamaize lielās līnijās ir Latvijā nodefinētās ārpolitikas prioritātes. Man tiešām ir gandarījums, ka attiecības ar ASV ir viena no svarīgākajām ASV prioritātēm, iepriekšējie vēstnieki ir labi strādājuši, ir iestrādes dažādās jomās, kas pamatā saistītas ar drošības jautājumiem, ārpolitiku, arī reģionu attiecībām. ASV ir bijis viens no spēcīgākajiem mūsu atbalstītājiem gan integrējoties NATO, gan netieši atbalstot mūsu ceļu uz Eiropas Savienību (ES), politiski ASV ir mūsu stratēģiskais partneris numur viens. Ceļamaizē līdzi ir arī ekonomika. Ja salīdzinām sadarbību drošības politikas jomā, tad ekonomiskā puse atpaliek. Potenciāls ekonomiskajai sadarbībai ir daudz lielāks, nekā izmantots līdz šim, varam tikai spekulēt par iemesliem, bet nedomāju, ka tā ir mūsu cilvēku neizglītotība vai neapķērība. Ekonomiskajā portfelī ir arī problēmjautājumi, kas jāatrisina tuvākajā laikā, viens no svarīgākajiem - situācija ap Liepājas Metalurgu. Jāpanāk arī, ka mūsu uzņēmēji skaidrāk definē savas intereses un paši griežas pie vēstniecības pēc atbalsta, ja ir vajadzība. Arī mūsu politiķiem vajadzētu biežāk pabraukāt pa ASV štatiem, vietām, kur attīstās bizness, jātiekas ar kompānijām, līdzīgi kā to pagājušajā vasarā darīja premjers. Un, tikai par sevi atgādinot, stāstot, ka Latvija nav tikai zemas pievienotās vērtības ražotājvalsts, mēs varam kādu par sevi ieinteresēt. Vēl svarīgi ir jautājumi, kas saistīti ar izglītību, jo vēstniecības spēj piesaistīt jaunus resursus, vai tie būtu ekonomiskie, finanšu, vai zināšanu resursi. Izglītībā ir labas iestrādes caur Fulbraita stipendijas shēmām, arī caur Amerikas-Baltijas neatkarības fondu. Šā fonda nauda tiek labi apsaimniekota, taču mums ir svarīgi to izmantot pilnā apjomā. Un vēl viens jautājums ir latviešu kopiena ASV, kas ir daudzveidīga, liela un spēcīga, un no savas puses darīšu visu, lai palīdzētu katra interesēs. Ņemot vērā ASV specifiku, spēcīga politika ir nopietns politisks instruments.
Vai ir jauni trumpji, ar ko pārliecināt amerikāņus te ieguldīt naudu?
Lai Latvijā ienāktu investīcijas, ir jābūt attiecīgai biznesa videi, nodokļu politikai. Valstij un pašvaldībām jābūt ieinteresētām un spējīgām atbalstīt biznesa ienākšanu. Un jābūt skaidrībai, kas ekonomikā notiek. Šobrīd vairāk vai mazāk varam teikt, ka šie elementi ir diezgan skaidri. Ja pirms gadiem četriem bija daudz spekulāciju, tagad tas brīdis ir pagājis un uz ASV jāved izpratne, ka te ir šī iepriekšminētā skaidrība. Turklāt ASV Baltijas valstu ekonomiskās atveseļošanās jautājums ir kļuvis par vienu no iekšpolitikas zirdziņiem, tas tiek apspriests. Arī es varu iet ar konkrētu ziņu par Latviju, ka mūsu uzņēmēji ir mācījušies no krīzes. Ja uzņēmējam ir skaidrs, ko viņš grib, tad arī vēstniekam ir vienkāršāk darboties, jo pašiem nav jāzīmē pilis un varam atbalstīt jau gatavas idejas.
Latvijā pievērš pastiprinātu uzmanību, ko dara ASV vēstniece šeit. Ko nozīmē būt Latvijas vēstniekam ASV?
To es varēšu pateikt pēc četriem gadiem. (Smejas.) Tas ir atkarīgs no tā, kā vēstnieks pats sevi nostāda. Mēs nākam ar identitātes bagāžu - Latvijas vēstnieks ir arī Eiropas diplomāts, lai arī nacionālajām interesēm jebkurā situācijā ir jādominē, tomēr jāņem vērā arī Ziemeļeiropas konteksts. Varbūt ekonomiski un politiski esam mazi, taču diskusija par Eiropas ziemeļiem un dienvidiem, jauniem ES modeļiem, finanšu krīzēm un stabilitātēm novieto mūs labā leņķī. To kā Latvijas vēstnieks noteikti varu izmantot, un tas ir jāizmanto. Mums ir svarīgi nostiprināt transatlantisko saiti. Ir izskanējušas spekulācijas, ka ASV maina stratēģiskos uzsvarus, uzskatot, ka Eiropa savas drošības problēmas ir atrisinājusi un ir jāskatās uz citiem reģioniem. Taču ES un ASV ekonomiskā sasaiste ir milzīgi cieša, Ķīna pat klāt nestāv, kas nozīmē, ka problēmas Eiropā automātiski nozīmēs problēmas ASV.
Ar ko atšķiras Obamas Amerika no Buša Amerikas?
Ārpolitikā un drošības politikā bijušas dažādas pieejas, īpaši, ja raugāmies attiecībās starp ASV un lielajiem stratēģiskajiem partneriem. Buša lielais izaicinājums bija tikt galā psiholoģiski un politiski ar šoku, ko ienesa 11. septembris, tas arī noteica nākamos viņa administrācijas gadus, to skaitā politiku Āzijā, Afganistānas operāciju, Irāku. Obama šo visu dabūja mantojumā, taču viņa pieeja bija vairāk vērsta problēmas risināt ar diplomātiskiem līdzekļiem. Taču tas nenozīmē kardinālas atšķirības. Turklāt, ja Buša administrācijas laikā tēriņi bija lielāki, jo bija jāinvestē bruņojumā, cīņā ar starptautisko terorismu, tagad redzam, ka Obamas politika ir vērsta uz budžeta deficīta samazināšanu, jo iekšpolitiski ir citas iespējas.
Vai ticams ir apgalvojums, ka lielās ekonomikas - Krievija, Ķīna un ASV - varētu uzaudzēt tādus muskuļus, ka aprīs Eiropu un tai vairs nebūs nekādas ietekmes?
Šaubos, ka Krievija kādreiz kļūst tik spēcīga, ka sāktu kaut ko aprīt. Ķīna varētu būt cits stāsts, taču arī tikai ar pieņēmumu, ka tā ar tādu pašu ātrumu attīstīsies vēl 50 gadus un nekādas krīzes nenotiek, kas principā ir diezgan apšaubāmi. Taču būtiski samazināt ES dalībvalstu ietekmi varēs, ja ES šobrīd neizdarīs nopietnas iekšējas reformas, neies uz ciešāku integrāciju. Jo vēlāk ES tiks galā ar finanšu problēmām, jo straujāk mazināsies tās konkurētspēja. Ietekmes mazināšana ir reāla, ja Eiropa pati nesavāksies.
Ja kā modelis, lai ES savāktos, tiks izvēlēta divu ātrumu Eiropa, par ko runā Merkele un Olāns, cik lielas iespējas ir Latvijai tikt pirmajā ātrumā?
Tas atkarīgs no pašas Latvijas iekšpolitiskās gatavības pieņemt lēmumus. Šobrīd mums ir mērķis pievienoties eirozonai, kas ir stratēģiski pareizs solis. Jautājums ir, kas notiks tālāk. Ja politiskā griba būs pietiekami liela, būs sabiedrības atbalsts, neredzu iemeslus, kāpēc lai mēs nebūtu pirmā ātruma Eiropā, vēl jo vairāk, ka lielākā daļa kaimiņu, ar ko mums ir ciešas finansiālās, politiskās un kultūras saites, tur atradīsies. Šodien esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, bet tas neko nenozīmē.