Tā kā izvēlētais ēdiens vienā no trijām kategorijām - siltais ēdiens, dārzeņi un salāti, deserts - jāpiesaka jau laikus, lai nerastos pārbagātība vienā un nepietrūktu kādā citā kategorijā, laika pārdomām ir gana. Taču tas nav viesis skaidrību manā galvā, ko latviešiem vien raksturīgu piedāvāt gana izvēlīgiem astoņus un deviņus gadus veciem ēdējiem, kuru emocijas nav noslēpjamas aiz ieaudzināta pieklājības smaidiņa. Skaidrs tikai tas, ka ēdienam jābūt ne vien garšīgam, bet arī acij tīkamam. Turklāt jārada labs iespaids par mūsu valsti un tautu.
Domās pārcilājot latviešiem raksturīgos ēdienus un atmetot tos, kas kopēti no mūsu tuvākajiem un tālākajiem kaimiņiem Eiropā (jo meitas klasē un tai paralēlajā ir vācieši, zviedri, somi, krievi, dāņi, itāļi), izvēlei atstāju man zināmos senākos latviešu ēdienus, ko galdā ceļam svētkos. Kurzemnieku sklandrauši? Man pašai garšo un acij īpaši tīkama liekas saulaini oranžā apceptas burkānu masas virsiņa (tos arī nebūtu grūti pagatavot, jo rudzu miltus Dānijā var dabūt), taču neesmu droša, ka bērnus iekārdinās rudzu miltu rauši ar kartupeļu un burkānu pildījumu. Vismaz manu meitu tie neiekārdina, tāpat kā man viņas vecumā vienaldzīgi bija manas suitu tēvamātes ceptie rauši. Sklandraušu garšas sajūta nāk ar gadiem, nemaz nerunājot par skābputru un pienā vārītām reņģēm.
Vīrs ieteica izvēlēties ķimeņu sieru. Kur lai to šeit dabūju? Turklāt visgaršīgākais man šķiet mammas darinātais svaigais siers no pašu govs piena, un to iespējams dabūt tikai Latvijā Jāņu laikā. Ābolmaize? Varbūt tā arī ir latviska, taču dāņu kraukšķīgais brīnums ar biezenī savārītiem āboliem šajos platuma grādos var izrādīties nepārspējams.
Rupjmaizes kārtojums? Lai gan ar rupjmaizi šeit nevienu nepārsteigsi, šī nebūtu slikta izvēle garšas un izskata ziņā, tomēr nav piemērota konkrētam gadījumam, kad klases telpā ēdiens tiek pasniegts ap 40 cilvēkiem vienlaikus. Vēl paliek speķa pīrāgi, kuru apaļie, spīdīgi brūnie sāni varētu būt pietiekami kārdinoši arī daudz pasaulē redzējušajiem starptautiskās skolas skolēniem.
Ideju meklējumos pārlapoju arī 2008.gadā valsts apaļajai jubilejai par godu tapušo bukletu par elegantām latviešu nacionālajām uzkodām, kuras gatavojis Mārtiņš Rītiņš kopā ar arodskolu audzēkņiem no Latvijas zemnieku saimniecībās audzētiem labumiem. Laikam arī šīs kārdinošās un modernizētās nacionālās uzkodas būs jāmēģina atdarināt citā laikā un vietā.
Tā nu, pārdomu laikam ejot uz beigām, esmu palikusi pie mūsu mājās pārbaudītas vērtības jeb sāļā deserta, ko meita atzīst par ļoti labu esam. Tie ir vienkārši siera cepumi, darināti pēc 1938.gadā izdotā no mātesmātes mantotā Mājturības leksikona receptes. Vēl latviskākai garšai pievienošu arī ķimenes.