Kas tu tāds esi, un kam rūp tava eksistence, kāds sakars valstsvīru bezkaunīgi daiļo vārdu blāķiem pirms vēlēšanām un pašai varai ar tavu dzīvi. Māksliniekam šie nav piepeši uzbrukuši jautājumi. Viņš ir pašsaprotami (ar lielākām vai mazākām skumjām) pieņēmis, ka tādi ir noteikumi. Radīšana nenotiek brālīgās skavās, fanu aizlūgumu laikā vai kolektīva šamanisma tēvišķā apskāvienā. Protams, cilvēks ir viens pats ar savu izvēli būt. Divdesmit gadu laikā bija atvieglojoši apzināties, ka kultūra, lai cik sūra savā eksistenciālajā būtībā, tika atsvabināta no ideoloģiskās virsbūves. Daži sacīja, ka kultūra pamesta patvaļā, citi uzskatīja, ka beidzot patiešām brīva un, ja vien pats cilvēks nepadosies un nenomainīs vērtību pret cenu kā augstāko kritēriju savā radošajā dzīvē, tai ir perspektīva. Vēl citi pieprasīja jaunu ideoloģiju, kurai kalpot, jo kalpot ir nesalīdzināmi vieglāk nekā radīt.
Kā nu kurš tika galā dialogā ar naudu un lojalitāti jaunajiem apstākļiem. Bija morāli neizturami periodi, kad mākslinieks labi saprata, ka savas idejas izbīdīs un savu godkāri un pašapliecināšanās dziņu spēs apliecināt vienīgi apkampienā ar partijisko piederību vai arī pietuvinoties partijiski pareizajiem personāžiem. Šis eksistences kodekss mākslās parādīja, ka tā sauktais postpadomju sindroms un okupācijas laika tikumi lieliski kalpo brīvajā un par neatkarīgu pasludinātajā demokrātijā. Jūtīgākam cilvēkam tas nozīmēja to pašu, ko dzīvot vientuļā viensētā bez elektrības un cilvēciskas solidaritātes.
Jaunā politiskā kultūra, ko mums svētuļodami apsolīja šobrīd pie varas tikušie spēki, dievojās, ka nu viss būs savādāk. Vientieši drošvien noticēja arī. Redzams, ciktāl jauns, ciktāl kultūra. Pēdējās dienās publiskots kultūras politiski ideoloģiskais kurss - tā būs atbildīga par integrāciju. Piemirsts vien atgādināt, ka pati kultūra ir integrācijas rezultāts. Jaunums tas, ka līdzšinējās demokrātiskās izvēles vietā nācis politiskais uzstādījums. Man tas šķiet principiāli bīstami un asociējas ar bēdīgi slaveniem režīmiem pagājušajā gadsimtā. Ar koruptīvo partijisko brāļošanos galabeigās var tikt galā ar pantiem, bet valstisks kurss ir tieša atgriešanās pie sovetisma, ko šī ideoloģija sakās gribam iznīdēt. Divdesmit gadus nekurnot integrējuši partijniekus, čekistus, ziņotājus, savējos, izdevīgos, cietuši traģiskus latviešu emigrācijas plūdus, sarīdījuši pauperizētos un spoži bagātos, nu mēs «atvērsimies vaļā» un ar kultūras radītāju atkal jau paklausīgo piemērošanos nevis sauksim mājās latviešus (vai tabu?) un apkoposim pārpalikušo spēku kapacitāti, bet metīsimies ideoloģiski fokusētā avantūrā? Stahanovisks plāns. Redzēsim, cik drosmes par to runāt būs māksliniekiem uz arvien dilstošākās vārda brīvības laipas.