Daudziem maniem paziņām drūmos brīžos ir uznācis antiutopisks sapnis: nākamajos divdesmit gados Latvijā būs arvien mazāk latviešu, gandrīz neskanēs latviešu un arī krievu valoda, no minaretiem mullas ievadīs dienas sākumu, un tumšādainie reperi klubos melodeklamēs dienas beigas. Bet šeit vēlos padalīties pārdomās, kā mēs - skolotāji - piedalāmies šā antisapņa īstenošanā. Pirmkārt, ar to, ka izglītības standarti neveido izglītojamajos pasaules uzskata pamatstruktūru. Otrkārt, ir iespējams pabeigt vidusskolu bez elementārām sociālajām prasmēm procesu plānošanā, vadīšanā un realizācijā.
Politikas un tiesību pamatu stundā (kas ir izvēles priekšmets) mēģinājām radīt vīziju, kādu katrs gribētu redzēt savu valsti pēc divdesmit gadiem. Vienīgais, par ko varējām vienoties - visiem patiktu materiālās labklājības valsts. Un lielai daļai bija vienalga, kurā vietā viņiem būs šī valsts un kādā valodā tur runās.
Es, vidusskolu 1982. gadā beigušais, jutos vīlies: bet kur tad paliek «Latvijas kosmonauti - pirmie uz Marsa», «Daugava - ceļš no Reikjavīkas uz Stambulu», «latvju bebrs - labākais grauzējs Eiropā» galu galā? Var jau teikt, ka mani izglītojamie ir Frānsisa Fukujamas skolnieki, un ideoloģiskajai jaunradei pienācis gals. Liberālisms uzvarējis visās frontēs; vēstures sārņi - komunismi, konservatīvismi, tautiskie romantismi, sociālismi un, protams, viduslaiku paliekas ir veiksmīgi izsvēpētas no ļaužu apziņas. «Jaunais Cilvēks» ir gatavs. Var jau, tomēr drīzāk gan braucam auzās, jo pasniedzamo priekšmetu struktūra ļauj apiet daudzus būtiskus pasaules uzskatu veidojošus izglītojošo jautājumu blokus.
Izglītojamais vidusskolu var pabeigt bez izpratnes ne tikai par detalizētām, bet pat bez pamata zināšanām par filozofijas, politoloģijas, reliģijas un arī mākslas faktiem un funkcijām, jo tas palicis izvēles priekšmetu ziņā. Reliģija, kas bija pasaules uzskata pamatveidotāja vismaz līdz pat Lielajam Karam, vispār ir kaut kur «izkaisīta». Obligāta gan ir vēsture un kulturoloģija. Tieši kulturoloģijai būtu jādod zināšanas jaunietim, kurš «spēj raksturot reliģijas, filozofijas, mākslas, zinātnes, izglītības, tehnikas dominanti un nozīmi kultūrā». Tikai - kā to izdarīt ar vienu stundu nedēļā? Un šajā priekšmetā nav obligātā eksāmena. Lai šajā jomā kaut ko apjēgtu, ir arī daudz jālasa, bet lasīšana vairs nav informācijas iegūšanas dominante.
Būtu labāk, ja mēs atgrieztos pie priekšmeta Sabiedrības mācība, kurā būtu jāapgūst gan filozofijas, gan reliģijas, socioloģijas un politoloģijas pamatzināšanas. Te nu mēs šo to varētu nošpikot no Krievijas. Austrumu kaimiņi turpina pasniegt šo priekšmetu, un tā 10. klases programmā ir šādas sadaļas: sabiedrība, cilvēks, garīgā kultūra, ekonomika, sociālā sfēra, politiskā sfēra, tiesības. 11. klasē: vēstures procesa jēga, dažādās civilizācijas, mūsdienu sabiedrība un tās garīgās vērtības, reliģija mūsdienu pasaulē, morāle un tikumība, zinātnes funkcijas, mūsdienu sabiedrības politiskā dzīve, plašsaziņas līdzekļu loma modernajā sabiedrībā utt. Arī viņi ir nobažījušies par nacionālās kultūras un identititātes saglabāšanu.
Mēs nevaram atļauties būt analfabēti un neprast «lasīt» savas un pasaules kultūras zīmes. Ja neziņas dēļ nemācēsim uzdot jautājumus, mūsu nebūs vispār. Mēs «toleranti» saplūdīsim.
*Saulkrastu vidusskolas skolotājs