Londonā mītošais īru vizionārs un Shoreditch fonda (www.shoreditchtrust.org.uk) vadītājs Maiks Painers ir paplašinājis radošo industriju jēdzienu, izstrādājot jaunas sociālās iniciatīvas, kas palīdz ne vien radošajiem, bet arī trūcīgajām kopienām Austrumlondonā un Belfāstā. Starp viņa pazīstamākajiem projektiem ir Londonas pirmais ekoloģiskais restorāns Acorn House un pirmais vīnogu lauks Lielbritānijas galvaspilsētā. Painera vadītais fonds saņēmis godalgas par savu spēju uzlabot nodarbinātību, izglītību, veselības aprūpi, vidi un drošību Šordičas rajonā. Viņš arī spējis iedvesmot citus, kā varēja pārliecināties tie, kas apmeklēja viņa lekcijas Rīgā, kur, izmantojot katru iespēju draudzīgi pavilkt uz zoba angļus, viņš stāstīja par savu raibo pieredzi, strādājot krustcelēs starp radošo un brutāli komerciālo Londonas pasauli.
Painera pieredze ir aktuāla uz projektu konkursa programmas Brigāde (www.brigade.lv) fona, saistībā ar kuru viņš bija uzaicināts. Brigāde finansiāli atbalsta radošas «brigādes», kuras ar mākslu un kultūru spēj uzlabot pilsētvidi, attīstīt vietējās kopienas un risināt sociālās problēmas.
Shoreditch fonds nodarbojas ar radošajām industrijām, ne tā? Taču jūsu gadījumā radošās industrijas ir ne vien māksla, bet arī restorāni.
Mēs vadām organizāciju, kas mēģina būt cik vien iespējams elastīga. Restorāni manā redzējumā ir cits kreativitātes līmenis. Mēs strādājam ar neprivileģētām kopienām, kurām radošais aspekts nav dabisks un parasti netiek piedāvāts. Turklāt līdzās tā dēvētajām normālajām radošajām industrijām kā mākslai, skatuves mākslām un dejām mēs vēlamies piedāvāt cilvēkiem izvērst savu radošo potenciālu citos veidos. Un pavārmāksla ir milzīga šīs idejas daļa. Cits svarīgs aspekts - tajās kopienās, kur strādājam, pasakot vecākiem, ka viņu atvase būs mākslinieks, viņi domās, ka bērns nekad nepelnīs naudu un vienmēr paliks nabags. Ja tu viņiem pasaki, ka viņu dēls vai meita būs pavārs, viņi ir sajūsmā, jo viņu redzējumā tas ir īsts darbs. Respektīvi, mēs cenšamies piedāvāt plašākas iespējas - ne vien tās, ko piedāvā tradicionālās radošās industrijas.
Taču pašreizējā situācijā, strauji samazinoties līdzekļiem kultūrai, no ekonomiskās aprites izkrīt arī cilvēki, kas pieder pie tradicionālajām radošajām industrijām.
Mēs domājam plaši attiecībā uz palīdzību, ko varam piedāvāt. Mums ir darbnīcas, kurās mākslinieki, dizaineri, tīmekļa dizaineri un viss plašais radošais spektrs var nākt un īrēt telpas par zemāku maksu nekā citviet. Pamatā tas ir vienīgais atbalsts, ko viņi vēlas - lētas telpas. Pārējais ir viņu rokās - viņi ir ļoti apķērīgi biznesā un pelna daudz naudas. Mums ir atsevišķi reāli veiksmes stāsti. Ir arī cilvēki, kas vēlas palīdzību biznesa attīstībā, arī vienkāršas lietas - kā uzrakstīt biznesa plānu. Pat ja mēs vienmēr nespējam palīdzēt ar tāda veida padomiem, mēs zinām, kur šos cilvēkus sūtīt. Mums ir sava veida koordinācijas serviss - varam piedāvāt palīdzības paketi, kurā esam ne tikai mēs, bet arī mūsu partneri.
Kā jūsu projekts kļuva ilgtspējīgs?
1998. gadā Anglijas valdība aizsāka kopienu jauno reģenerācijas programmu. Viņi diagnosticēja 39 kopienas Anglijā, kas ir bijušas tradicionāli trūcīgas, tas ir, viņu stāvoklis ilgu laiku nav mainījies. Viņi izveidoja fondu, kurā varēja pretendēt uz naudu. To darīja tie cilvēki, kas mani nodarbināja 2000. gadā. Ļoti ātri nolēmām - ir jauki, ka nauda ir tagad, bet tā drīz beigsies un mēs būsim turpat, kur bijām iepriekš - joprojām būsim trūcīgi, joprojām mums nebūs utt. Kā mēs varam veidot ilgtspējīgu kopienas investīcijas un reģenerācijas modeli, kas mūs atbrīvo no jelkāda valdības atbalsta, lai mēs varam uzturēt paši savu biznesa modeli? Mēs sapratām, ka mums vajag pašiem savas lietas. Attīstītāji un vietējais bizness tevi uztver nopietni, ja tev pieder lietas - ēkas, zeme, savs kapitāls. Iesākām procesu ļoti ātri - mums ir komerciālie aizņēmumi, ko mēs gandrīz visu esam atdevuši, joprojām pretendējam uz fondiem, mums ir konsultāciju bizness, respektīvi, parastais modelis ar dažādotiem ienākuma avotiem. Šobrīd esam situācijā, kurā mums ir diezgan daudz sociālā kapitāla. Mums ir sociālie uzņēmumi, kas pelna daudz naudas, uzņēmumi, kas ģenerē pavisam nedaudz naudas, un tad ir fondi, kuru konkursos piedalāmies. Ir gadi, kuros mēs nespējam darīt tik daudz kā iepriekšējā gadā, jo neesam ģenerējuši tik daudz naudas, taču mums allaž ir zināms aktivitāšu līmenis un valde, kuru veido vietējie rajona iedzīvotāji. Viņiem diezgan labi patīk šis stratēģiskās kontroles līmenis, kā mēs veidojam savas prioritātes, kur tērējam savus līdzekļus. Tas ir grūts sākums, bet es domāju, ka nav neiespējams to darīt.
Vai varat pastāstīt, kāds procentuāli ir ienākumu sadalījums - no fondiem, no ienākumiem?
Procentuāli pateikt ir grūti. Piemēram, mums ir veselības centrs, esam piedalījušies tenderos, lai iegūtu tiesības uz primāro veselības pakalpojumu sniegšanu. Tādējādi mēs vinnējām tenderos par garīgo veselību, veselīgu uzturu, smēķēšanas atmešanu. Tas ir, viņi maksā mums, lai mēs sniegtu šos pakalpojumus. Tas ir bizness, bet ne parasta modeļa bizness. Mūsu pašu ienākumi pieaug katru gadu, jo mēs izdomājām, ka tas bija īstais ceļš. Piemēram, mēs nolēmām pārdot mūsu nekustamo īpašumu, mūsu ēkas un investēt lētākās darba telpās, jo darba telpās ir labāka ekonomiskā atdeve. Mēs sākām bez jelkādiem ienākumiem. Es teiktu, ka tagad aptuveni 25-30% mūsu ieņēmumu ir no vinnētiem tenderiem, varbūt 25-30% ir mūsu pašu ienākumi, un pārējais ir piešķīrumi no fondiem un ienākumi no konsultēšanas.
Kas bija tās biznesa idejas, kuru realizēšana padarīja jūsu fondu ilgtspējīgu?
Mums ir labklājības centrs, mums ir atpūtas centrs, kurš piedāvā papildu terapijas, mēs veidojam ekoloģisko veļas tīrītavu, jo mums ir trīs, drīz būs četri restorāni, un šajā ziņā mums ir ētiskas normas. Viena no lietām, ko mēs nevaram savā darbā pagaidām ietekmēt, ir veļas mazgāšana, jo mums restorānā ir ļoti daudz linu materiālu. Tāpēc izdomājām, ka attīstīsim paši savu tīrītavu un skatīsimies, vai tā darbosies kā bizness. Mēs arī apmācīsim vietējos cilvēkus, kas kalpos kā brīvprātīgie palīgi Londonas olimpiskajās spēlēs.
Kur ir sociālais aspekts jūsu darbā - jūs izīrējat telpas par zemāku maksu, nodarbināt cilvēkus no neprivileģētas vides?
Visa mūsu nauda atgriežas projektos kopienai, nevis tiek maksāta dividendēs vai milzīgās algās valdei - mēs pirksim grāmatas Šordičas Bērnu literatūras festivālam, ieguldīsim naudu kvartāla žurnālā Shorditch Star, ko veido 1300 vietējo bērnu vairākās komandās sev un citiem bērniem. Nauda aiziet ikgadējam Šordičas festivālam, tā aiziet jauno māmiņu kursiem. Sociālais aspekts ir tajā ziņā, ka visa nauda tiek ieguldīta kopienas projektos. Tāpat mēs arī piekopjam rajonam piemērotus biznesa modeļus - restorāni ir nevis tīri komerciāli, bet orientēti tikai uz nelielu peļņu, mēs nodarbinām vietējos cilvēkus, mums ir kursi dažādiem restorāna personāla līmeņiem. Respektīvi, visa organizācija ir veidota tā, lai rūpētos par Šordičas rajonu.
Vai esat dzirdējis ko līdzīgu uzsākam arī postpadomju valstīs? Pirmais, ko no jūsu stāstītā var noprast, ir tas, ka ir nepieciešama zināma valstiska ieinteresētība šādos projektos un solidāra, ne vien uz peļņu orientēta domāšana sabiedrībā. Tai pat laikā problēmas, kādas ir Šordičā, šķiet līdzīgas Latvijā sastopamajām.
Mūsu piegājiens bija - negaidīt brīvprātību no cilvēkiem. Mums nav viena kā Rīgā, bet daudzas kopienas, kas ir diezgan polarizētas, tās reizēm nerunā vienā valodā, nekontaktējas savā starpā, respektīvi, nav plašākas kopienas izjūtas. Tā mums ir jāattīsta. Mēs uzsākam projektu un tad pievilinām cilvēkus projektam, lai tas gūst pats savu dinamiku. Pagājušajā nedēļā mums bija Šordičas festivāls, visi notikumi tajā ir pilnīgi par brīvu. Piektdienas vakarā mums bija Karaliskais filharmonijas orķestris, kas spēlēja bezmaksas koncertu ar uguņošanu beigās. Šāda pieeja pievilina teju katru rajona iedzīvotāju neatkarīgi no ādas krāsas un valodas, kuri tad tur pamazām sapazīstas, uzzina, kur kurš dzīvo. Nākamreiz, kad viņi iepirksies, viņi viens otru, iespējams, sveicinās. Šī polarizējošā anonimitāte reizēm var tikt pārvarēta, ja vien cilvēkiem dod iespēju satikties. Es nedomāju, ka tas ir savādāk, piemēram, Rīgā vai Varšavā. Cilvēki pēc dabas ir sabiedriski un dabiski reaģē uz taisnīgām un labām lietām. Man ir liela ticība cilvēcei, kas varbūt ir nevietā. Bet es domāju, ka cilvēki visumā ir krietni, ja vien viņiem tiek doti apstākļi, kuros viņi var būt krietni.
Jūsu projekti tiek realizēti šķietami pretrunāar skeptisku saprātu - jūs strādājat ar polarizētu kopienu, mēģināt attīstīt biznesu degradētā rajonā, aktivizēt cilvēkus, kas ir atkarīgi no sociālajiem dienestiem, padarīt māksliniekus orientētus uz biznesu. Visas šīs lietas, kas šķiet pretrunā ar pieredzi, lietišķo intuīciju vai vismaz stereotipiem.
Jā, te nu mēs esam (iesmejas). Vismaz britiem, iespējams, ka latviešiem tā nav, nabadzīgajos rajonos ir pārliecība, ka nestrādāt un pārtikt no pabalsta ir normāli. Daudzi to dara visu dzīvi. Mēs izaicinām šo uzskatu. Sakām, ka cilvēki patiesībā to nemaz negrib. Jaunā koalīcijas valdība tiešām apgalvo, ka vēlas piedāvāt citas iespējas un sekmēt viņus sākt pelnīt iztiku, nevis dzīvot no pabalsta. Savukārt valdībai mēs sakām - jūs turpināt runāt par pilsonisko apziņu, par cilvēkiem, kas uzņemas atbildību savās kopienās, taču, ja jūs patiešām to vēlaties praksē, tad jums ir jādod viņiem iespējas. Jo ir cilvēki, kas nāk no vides, kur uzņemties atbildību un būt artikulētam pilsonim gluži vienkārši nav ierasts. Reiz tu dod viņiem iespēju, viņi ir sajūsmā. Shoreditch ir diezgan viltīga organizācija. Mēs esam atklājuši, ka, strādājot ar 30-40 gadu veciem cilvēkiem, pareizāk ir mērķēt uz viņu bērniem un vecākiem. Viņi vienkārši sāk mīlēt šo organizāciju, ja tā rūpējas par viņu bērniem un vecākiem. Tā ka «sīkie» un vecie cilvēki ir «seksīgi» mērķi, lai panāktu pozitīvu vidējās paaudzes reakciju.
Jūs pats savā lekcijā atklājāt, ka biznesa pasaule dzīvo pēc pavisam citiem principiem nekā jūsu organizācija, tas ir, tā tiecas pēc peļņas, un ka ir reizēm grūti ar to strādāt.
Ir jāzina viņu noteikumi. Kad Londonas finanšu rajonā Sitijā bija pilns ar naudu kā 2001.-2002. gadā, mēs negājām pie viņiem lūgties, jo pie viņiem vērsās pustūkstotis cilvēku nedēļā - dodiet mums naudu! Tā vietā mēs iepazīstamies ar viņu mājaslapām, kur ir izklāstīta viņu korporatīvā sociālā atbildība, tad aizejam pie viņiem un sakām - skatieties, ko mēs jums varam piedāvāt, lai palīdzētu sasniegt jūsu mērķus, un savukārt te ir tas, ko mums vajag. Pie viņiem cilvēki reti nāk, sakot, kāds būtu kompānijas guvums. Mēs vēršamies pie viņiem kā partneriem, kā pie līdzīgiem. Un attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību mēs atbilstam teju visiem viņu punktiem. Tagad mums ir lieliskas attiecības ar Deutsche Bank, UBS, Linklaters - lielajām Sitijas institūcijām. Tas ir tāpēc, ka mēs runājām ļoti skaidru valodu, apzinoties, ka viņiem arī ir vajadzības. Savukārt mēs esam ieinteresēti tikai niecīgā viņu peļņas daļā.
Rīgā attīstība notiek centrā, kur ir dažnedažādi piedāvājumi, nevis nomalēs, kur vajadzība pēc tās ir lielāka. Arī jūs minējāt, ka, piemēram, restorānu īpašnieki uzskata, ka tajos pusdieno tikai turīgie, kas dzīvo centrā, un netiecas uz trūcīgajām nomalēm. Jūs savukārt rīkojaties pretrunā ar šo uzskatu?
Šordiča ir īpatnēja ar to, ka tur dzīvo gan trūcīgi, gan turīgi cilvēki. Tāpat ir ar dažām ielām - vienas ir ļoti apdzīvotas, daudz veikalu, citas ir nolaistas un tukšas. Mēs nolēmām riskēt un atvērām savu restorānu vienā tādā nolaistā ielā. Tādējādi tu kļūsti par sava veida karognesēju. Cilvēki redz šo restorānu un, iespējams, seko piemēram. Ielā, kur mēs atvērām savu restorānu un kur mums ir arī birojs, neviena cita ēka pirms tam nebija atjaunota. Bijušajā fabrikas ēkā pāri ielai savukārt iemitinājās mākslinieku kolonija. Rezultātā vairākas ēkas tagad tiek veiksmīgi pārdotas un atjaunotas, jo ielā sāk iekārtoties biroji. Sākotnēji cilvēki, kas dzīvoja pāris ielu tālāk, aizbildinājās, ka nākt uz mūsu ielu ir pārāk tālu. Tagad pat tie, kam jābrauc pāris pieturu ar metro, uzskata, ka tas ir tuvu. Bieži iemesls ir psiholoģisks. Ir jājauc priekšstati par vietu un jāpārveido.
Vai cilvēki iet uz jūsu restorāniem?
Jā, turklāt mēs gribējām lauzt angļu ieradumu apmeklēt restorānus, uz kuriem iet tikai viņu sociālā slāņa pārstāvji. Mēs gribam vietu, kur pulcējas dažādi cilvēki. Sākotnēji, piemēram, uz Waterhouse, kas atrodas kanāla malā, nāca dizaineri un citādi stilīgie radošie tipi, bet tad mēs uzsākām dienas piedāvājumu par pieciem latiem, un cilvēki sāka nākt arvien vairāk un arvien dažādāki - līdz atnāca pat strādnieki, kas ielas pretējā pusē krāsoja ēku.
Vai tas, ko darāt, nav kas tāds, kas ir atkarīgs no lielas cilvēku koncentrācijas? Rīga iedzīvotāju ziņā ir neliela.
Es nedomāju, ka tas ir atkarīgs no lielas cilvēku koncentrācijas - cilvēki labprāt atsaucas labām idejām. Rajonā, kur strādājam, ir tikai 200 tūkstoši cilvēki. Visi mūsu pasākumi notiek tur - bērnu literatūras festivāls, restorāni. Piemēram, Londonas bērnu literatūras festivālā piedalīsies 3000 bērnu un 150 rakstnieku, kamēr mūsu festivālā varbūt tikai pārsimt bērnu un pārdesmit autoru. Tas darbojas, tā ka tas ir tieši tas, kas darbotos arī Rīgā. Man patīk sarūgtināt cilvēkus, kas uzskata, ka bērni nelasa grāmatas, tikai klausās iPod vai spēlē Nintendo. Pērn uzstādījām trīs teltis lasījumiem un vienu grāmatnīcai. Teltīs bērni varēja pārrunāt ar rakstniekiem grāmatas un pēc tam devās uz grāmatnīcas telti, kur katrs bērns varēja saņemt grāmatu, jo juridiskā firma Linklaters mums tam iedeva naudu. Un lielo vairumu neinteresēja Harijs Poters! Kāds somāliešu deviņgadnieks pat palūdza dzejas grāmatu. Citi teiktu - dod viņam Nintendo, lai viņš nokausē savu prātu.
Kā saprotu, būtiski jūsu darbā ir veidot sapratni starp radošo un biznesa vidi?
Jā, mēs ārkārtīgi bieži esam bijuši starpnieki starp māksliniekiem un uzņēmējiem. Piemēram, pērn bankai, kas vēlējās pasūtīt mākslas darbus, mēs ieteicām jaunu mākslinieci. Izlūdzāmies bankai, lai viņi satiekas ar šo sievieti. Andrea ieradās uz tikšanos un izskatījās drausmīgi - tā, it kā vispār nebūtu gulējusi. Es viņai teicu - vai vismaz vari saķemmēt matus, mēģināt spēlēt viņu spēli? Beigu beigās viņa baņķierus izlamāja par mietpilsoņiem, kas nesaprot mākslu. Ir svarīgi runāt valodu, ko viņi saprot. Iespējams, ka tas nospēlēs savu lomu, viņi tev iedos naudu un tev viņus savas dzīves laikā vairs nevajadzēs satikt ne reizi. Jāspēj vienkārši strādāt ar cilvēkiem. Bieži šīs pasaules ir tik atšķirīgas, ka tās viena no otras spēj gūt lietas, kuru tām pietrūkst, tādēļ jāspēj panākt, ka tās pasper viena otrai pretim vismaz pussoli.