Pirmā makšķerēšanas pieredze ziemā man bija 2013. gada Ziemassvētkos. Toreiz Aiviekstē ledus nebija, bet bija vēdzeles, kuras pārmaiņas pēc noķēra mani. Tā es kļuvu par gadījuma rakstura «roni». Šogad pirmo reizi spēru kāju uz Cirīša ezera ledus, bet februārī, visticamāk, braukšu uz leģendāro Peipusu. Nav jau tā, ka būtu kļuvis par makšķernieku - pagaidām es tikai piedalos un mēģinu izprast zivju valdzinājumu, daloties iespaidos ar Dabas Dienas lasītājiem.
Prieciņš gan vēderam, gan dvēselei
No laika gala cilvēkus ir vilinājuši ūdeņi un to iemītnieki - pēdējie galvenokārt izraisījuši gastronomisku interesi. Tomēr kārtīgam makšķerniekam neatkarīgi no gadalaika svarīgs ir pats process. Lai arī kopumā zivis tiek uzskatītas par diezgan truliem radījumiem, makšķernieki tām piedēvē spriestspēju un personībai raksturīgu individualitāti, bieži vien sakot: «Nez', ko viņa šobrīd domā?» vai: «Tā nu gan ir viltīga!». Tas tikai liecina par cieņu, ko zivs ir izpelnījusies ar savu cilvēkam bieži vien neizprotamo uzvedību un spītīgo nevēlēšanos pamest ierasto vidi, kļūstot par lomu. Un patiesi - lai dabūtu pat mazu zivtiņu ārā no āliņģa, reizēm ir stipri jānopūlas, mainot āliņģus, auklas, āķīšus un barību, cenšoties uzminēt zivs šābrīža gaumi un noskaņojumu. Tomēr pūles ir tā vērtas, jo izvēdina galvu no domām par darbu vai ģimenes peripetijām. Katrā ziņā makšķernieki izjūt gandarījumu arī tad, ja pēc vairāku stundu dirnēšanas krastā, laivā vai uz ledus ir noķerta tikai kāda neliela raudiņa. Vismaz tā viņi paši apgalvo…
Vidusmēra pilsonim zemledus makšķerēšana šķiet bīstamāka par makšķerēšanu, piemēram, vasarā. Iespējams, tas skaidrojams ar acīmredzamo un neticamo cilvēka spēju negrimt ūdenī - kaut kristāliskā agregātstāvoklī, tomēr ūdenī. Arī man, pirmo reizi nokļūstot uz caurspīdīga ledus vietā, kur cietzeme ir vismaz piecu metru dziļumā, bija spocīga sajūta. Lai gan ledus bija apmēram 20 centimetru biezs un par pilnīgi drošu ledu uzskata jau 10 centimetru biezu, tomēr jutu vieglas bailes. Šķiet, tieši šīs bailes rada nolemtības sajūtu un tautā makšķerniekus, kuri ziemā mēģina izvilināt zivis no ūdens, mēdz saukt par «zemledus makšķerniekiem». Es tomēr atturos lietot šo apzīmējumu, jo, manuprāt, šis vārds apraksta nevis procesu, bet neapdomīgas zemledus makšķerēšanas letālas sekas - makšķernieku, kurš nonācis zem ledus.
Sortiments un metodes
Tradicionāli zemledus makšķerēšana tiek saukta par bļitkošanu. Tomēr bļitkošana vai latviski žibulēšana ir tikai viens no tās veidiem, proti, plēsīgu zivju (līdaku, zandartu, asaru) ķeršana ar metāla vizuli. Otrs plēsoņu ķeršanas veids ir ūdas - līdakas vai zandartus ķer ar dzīvu zivtiņu. Šķiet, visizplatītākā tomēr ir plaužu, raudu, asaru, pliču un ruduļu ķeršana ar oda (motilis) vai gaļas mušas kāpuru uz āķīša (mormiškas). Saprotams, zivju sortiments un ķeršanas metode ir atkarīga no vietas. Rīgas jūras līcī ķer lucīšus, asarus un citas zivis. Lielupē - stintes (gurķu zivis). Ja gribas ko garāku, tad jābrauc pie igauņiem. Peipuss ir katra Latvijas zemledus makšķerēšanas entuziasta sapņa piepildījums - tur garantēti ķer ievērojama izmēra asarus, raudas, plaužus un vēdzeles. Savukārt Pērnavas līcī var pieķert asaru maisu, varbūt pat divus! A/s Latvijas valsts meži apsaimniekotā Zebrus ezera uzraugs Anatolijs Jakuņins stāsta, ka bargās ziemās, kad veidojas biezs ledus, seklos un ūdenszālēm bagātos ezeros pie liela loma būšot grūti tikt, jo skābekļa daudzums ūdenī ir mazs, zivīm slāpst un tās ir neaktīvas. Labāka situācija esot tajās ūdenstilpēs, kur ūdens ir plūstošs vai ietek daudzi strauti, kas «kustina» ūdeni un veicina skābekļa apgādi. Uz seklajām ūdenstilpēm vērts doties makšķerēšanas no ledus sezonas sākumā vai beigās, tātad uzsalstot pirmajam drošajam ledum novembra beigās, decembrī vai arī martā. Tāds esot daudzu makšķernieku iecienītais Kaņiera ezers, savukārt četrus metrus dziļajā Zebrus ezerā labākie lomi arī vēl tikai priekšā - Anatolijs prognozē zandartiem bagātu februāri un martu. Pērnziem rekords bijis 4,6 kilogramus smags zandarts. Savukārt tiem, kas kāro pēc iespaidīgu asaru loma, jāgaida drošs ledus un jāpošas uz Lielauces ezeru. Latvijas valsts meži apsaimnieko četrus ezerus: Lielauces, Zebrus, Tērvetes ūdenskrātuvi un Kaņiera ezeru, un tur makšķerēt iespējams, iegādājoties licenci. Piemēram, makšķerēšanas atļauja Zebrus ezerā vienai dienai maksā divi eiro. Protams, arī ziemā makšķerējot vajadzīga makšķernieka karte, citādi var nākties samaksāt krietnu sodu. Anatolijs novērojis, ka ik gadu makšķerēšanas entuziastu skaits pieaug. Vasaras sezonā pat par procentiem 30, bet ziemā, neskatoties uz kaprīzajiem laikapstākļiem, - par apmēram 20%. «Cilvēki novērtē iespēju atpūsties pie dabas, turklāt makšķerniekam jau vēl ir arī azartiņš - kāds būs loms,» spriež Anatolijs. Patlaban, janvāra nogalē, makšķernieki uz ledus tiek laisti vienīgi Kaņiera ezerā, citur neesot droši. Ezeru apsaimniekotāji rūpīgi seko līdzi ledus stāvoklim.
Gan uz Peipusa, gan Pērnavas līča brauc ar mašīnām. Ir dzirdēts, ka kādreiz kāda mašīna ielūst ledū un nogrimst. Taču parasti tas ir droši, jo ledus biezumu regulāri pārbauda un nosaka aizliegumu, ja tas nav pietiekami stiprs. Par iešanu uz ledus neatļautā laikā draud lieli sodi. Peipusā nedraud arī apmaldīšanās miglas vai sniegputeņa dēļ, jo ezeru uzmana Igaunijas robežsargi, vajadzības gadījumā arī no gaisa ar helikopteriem. Mans draugs reiz miglā apmaldījās uz Lubāna. Kā jau katastrofu filmās pierasts, viņa mobilā tālruņa baterija bija gandrīz tukša. Tomēr viņam izdevās sazvanīt pazīstamu zvejnieku, kurš izgāja ezera krastā un noorientēja noklīdušo makšķernieku pēc vēja un vēl pāris reižu izšāva ar bisi, lai dzirdētu, uz kuru pusi jāiet.
Drošība pirmajā vietā
Diemžēl katru gadu vairāki makšķernieki iet bojā noslīkstot - parasti sezonas sākumā un beigās, kad ledus ir visbīstamākais. Ja ir kaut mazāko šaubu par drošību, tad labāk uz ledus neiet. Parasti cenšas neiet vienatnē, lai ir kāds, kurš var palīdzēt ārkārtas situācijā, un ņem līdzi arī virvi. Ieteicams pārliecināties, vai mobilais telefons ir pilnībā uzlādēts un ielikts ūdensnecaurlaidīgā maisiņā. Nav vēlams aizrauties ar alkoholisko spirdzinājumu lietošanu, jo tas mazina modrību un spēkus. Ja nevar nociesties un sagaidīt drošu ledu, tad jāiet makšķerēt uz pārbaudītām seklām vietām, lai ielūstot nenoslīktu. Bet zelta zivtiņu, kas piepildīs trīs jebkuras vēlēšanās, diez vai izdosies izcelt, un neviens cits loms nav tā vērts, lai riskētu ar dzīvību, veselību un labklājību. Ledus bīstamāks ir upēs, jo tur ir straumes, kas to izskalo. Ledus biezumu nosaka tā plānākajā vietā - tas ir, piekrastē, tur arī ir gana liels risks ielūst, kā arī pie laipām, tiltiem un strautu, upju ieteku tuvumā. Lielās ūdenstilpēs bīstama ir migla vai putenis, jo zūd iespēja orientēties telpā.
Ja gribas ķert adrenalīnu, drīzāk vērts savas bļitkošanas prasmes apliecināt kādās sacensībās - zemledus makšķerēšanā tādas notiek teju visos reģionos, kā arī iespējams uzstāties makšķernieku pulciņā starptautiskā mērogā, kvalificējoties pasaules čempionātam zemledus makšķerēšanā. Līdz tam trīs posmos labākos makšķerniekus nosaka Latvijas čempionātā. Pirms nedēļas aizvadīta tā pirmā kārta, bet viss vēl nav zaudēts, jo nākamie posmi notiks februārī un martā. Vairāk informācijas par norisi un pieteikšanos - Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas interneta vietnē.