Līdzinājās gudrajai Eiropai
Jau 20. gs. sākumā latvieši savās zināšanās un darba prasmēs sāka līdzināties «gudrajai Eiropai». Darbojās rūpnīcas Fēnikss, Felzers, Tēraudlietuve un velmēšanas rūpnīca, Vispārīgā elektrības kompānija (vēlāk VEF), arī pirmās elektrostacijas Rīgā un Liepājā, daudzas dzirnavas, kokzāģētavas un mazās elektrostacijas. Pirmais pasaules karš šo attīstību pārtrauca.
Atgūšanās norisa strauji, kas arī radīja globālo ekonomisko krīzi 1930.-1932. gadā. Situācija bija līdzīga kā šodien. Bet tolaik cilvēki ātri «izkārpījās». Visi gudrie prāti tika virzīti vienam mērķim - kā attīstīties ikvienā dzīves sfērā. Tieši šīs krīzes pārvarēšanas laikā latvieši sāka gatavoties arī plašākai elektrības izmantošanai, savas rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai. Jau 1931. gadā Latvijas nacionālo spēku komiteja izstrādāja Latvijas elektrifikācijas plānu, kas paredzēja enerģētikas attīstību līdz 1950. gadam. Tajābija paredzēta septiņu hidroelektrostaciju izbūve uz Daugavas. Rūpniecība attīstījās ļoti strauji. VEF, Vairogs, Imanta un citas rūpnīcas sāka konkurēt ar tādiem pieredzējušiem «spēlētājiem» kā Siemens, AEG, ASEA, Ford... Kad objektīvi pienāca laiks palielināt elektrības ražošanu, latvieši bija tam gatavi. Līdzekļu bija maz, bet sāka būvēt Ķeguma spēkstaciju.
Kā stūrakmens
Jau 1932. gadā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar amerikāņu firmu The Fondation Company par Daugavas izpēti enerģijas ražošanai. Tā 1933. gada sākumā iesniedza valdībai savu Ķeguma spēka stacijas projektu, kurš atzīts par izdevīgāko, jo te vislabākie ģeoloģiskie apstākļi un tā ir tuvu Rīgai. Saeimā šai būvei bija vairāk pretinieku nekā atbalstītāju, un līgumu lauza. Tad nāca Kārlis Ulmanis, viņš saprata elektroenerģijas nepieciešamību kā stūrakmeni valsts tautsaimniecības attīstībai un uzdeva Jūrniecības departamentam risināt Ķeguma spēka stacijas būves jautājumus. Lēmumu pieņemšanas ātrums šīsdienas skatījumā bija fantastisks. Jau 1934. gadā departaments slēdza līgumu ar zviedriem par HES projekta izstrādi. Viņi 1935. gada 1. oktobrī iesniedza Latvijas valdībai spēkstacijas projektu, Latvijas hidrotehnisko būvju komiteja un pieaicinātie citu nozaru speciālisti projektu vispusīgi izvērtēja un akceptēja. HES bija pietiekami svarīga būve, lai tās realizāciju nodrošinātu ar speciālu likumu, ko K. Ulmanis parakstīja un izsludināja 4. augustā. Ar to atvērās slūžas darbam, enerģijai un labklājībai.
Ir parasts teikt: Ķeguma spēkstaciju cēla zviedri. Precizēsim: zviedri izstrādāja projektu un pamatā vadīja būvdarbus, bet ar savām rokām to cēla latvieši. Tas fiksēts būves dienasgrāmatā, fotoattēlos, dokumentos, kas sniedz objektīvu ainu par celtnieku augsto profesionalitāti, kas ļāva šādu sarežģītu būvi ar tā laika mehānismiem uzcelt ļoti īsā laikā. Vai latviešu darba tikums, profesionalitāte tagad būtu mazinājusies? Kāpēc tagad mēs tik ļoti noliedzam savus speciālistus un, mutes atpletuši, klausāmies «gudros no rietumiem»?
Neatkarīgi no ārzemēm
Ķeguma spēka stacijas izmaksas kopā ar tālvadu uz Rīgu bija aprēķinātas 52 miljonu latu apmērā. Tad Latvija vēl nebija no bagātākajām zemēm. No valsts budžeta varēja piešķirt tikai četrus miljonus latu no bezdarba apkarošanas fonda. Būves organizācija SENTAB sagādāja aizdevumu iekārtu iegādei 14,4 miljonus latu ar atmaksu līdz 1952. gadam. Vēl vajadzēja 33,6 miljonus. Tos uzdeva sagādāt finanšu ministram Ludvigam Ēķim. Finanšu ministrija sagatavoja likumprojektu par valsts kredītzīmju izlaišanu. To izskatīja Ministru kabinets 1938. gada 7. janvārī un nodeva Valsts saimnieciskajai padomei atsauksmei. Šīs padomes sēdē L. Ēķis paskaidroja, ka iekšējo noguldījumu summa Latvijā sasniegusi 390 miljonu latu un ik gadu uzkrājas 20-25 miljoni. Pilnīgi nepamatots ir aizspriedums, ka Latvija ir kapitāliem nabaga zeme. «Katrai nācijai ir tik daudz kapitāla, cik tā produktīvi prot izmantot savas darba spējas un cik viņa vēlas krāt. Finansējot būvi no iekšzemes kapitāla, mēs arī paliekam neatkarīgi no ārzemēm,» teica L. Ēķis.
Daudzi iebilda: cilvēkiem neesot tik daudz naudas un, ja šis pasākums izgāzīšoties, ārzemju bankas prasīšot vēl lielākus procentus. L. Ēķis palika pie sava. 1938. gada 12. februārī presē tika paziņots, ka visā valstī atklās parakstīšanos uz valsts aizņēmumu Ķeguma spēkstacijas būves vajadzībām 34 miljonu latu apjomā ar pamatojumu: «Valdības viedoklis bija, ka arī šīs lielās spēka stacijas izbūvē ir piesaistāms pašu kapitāls, lai vēlāk, kad tā darbosies, vērtības, kuras viņa dos, neaizplūstu prom kā augļi par aizņemto kredītu, bet paliktu pašu zemē.» Atsaucība bija necerēta! Noslēdzās parakstīšanās uz Ķeguma kredītzīmēm. Summa sasniedza 44,7 miljonus latu, skaidrā naudā iemaksāti 8,5 miljoni latu. Būves finansēšanai grūtību vairs nebija. Tauta - rūpnieki, lauksaimnieki, inteliģence, vienkāršie strādnieki - parādīja savu patriotismu, Dzimtenes mīlestību, ticību nākotnei. Tā tika uzcelta viena no tolaik modernākajām hidroelektrostacijām Eiropā.
Kā 1939. gada Ziemassvētku vēstījumā tautai radiofonā teica K. Ulmanis: «Mūsu spēks un drošība ir mūsos pašos. Paši ar savu spēku mēs darām stipru savu zemi, pošam to, veidojam savu dzīvi tīkamāku un bagātāku. Ar pašu spēkiem mēs uzcēlām Ķegumu, kas dos visai zemei gaismu un spēku un darīs to neatkarīgu no ievestās enerģijas.»
Sagatavoja H. Jaunzems, pensionārs Ķegumā