Arī pati firma izaugusi pamazām kā dārzs - no rožu dzeloņiem sadurstītām rokām, no drosmīgas un uzņēmīgas sievietes sapņa, no daudzu gadu darba. Pati Velta teic, ka viņas veiksmes pamatā ir tas, ka Latgales dārzu komanda visu cenšas izdarīt tā, lai varētu naktīs mierīgi gulēt. «Šis darbs nav viegls, arī prasības ir augstas, nevar dārzu šā tā nomuļļāt. Tā ir milzīga atbildība, jo tu taču ieej iekšā cita cilvēka teritorijā gluži kā viņa dvēselē.»
Sāk ar kursu vadīšanu
«Tur mana bijusī kursante izveidojusi dārzu, viņai skaisti sanācis, tur arī pats saimnieks gāja kursos, man tāds prieks!» Braucot mašīnā, Velta ik pa brīdim rāda uz kādu skaistu dārzu un priecājas no sirds. Tā vien šķiet, ka tie visi ir viņas dārzi. Te ir sava daļa patiesības - tie, kuri mācījušies Veltas Drules vadītajos kursos dārzu iekārtošanā, parasti šīs iegūtās zināšanas liek lietā. Kopš 2002.gada izveidots uzņēmums Latgales dārzi, kas tagad ir paplašinājis darbību un nodarbojas arī ar stādu audzēšanu un pārdošanu. Taču 1986.gadā Velta uz dzimto pusi atnāca ar diviem maziem bērniem uz rokām, ģimene Rīgā bija pajukusi, jādomā, kā iztikt un uzaudzināt mazos. Toreiz viņa strādāja vietējā padomju saimniecībā un skolā par dārznieci, mācīja bērniem kopt un pavairot rozes un tikai sapņoja par savu stādaudzētavu. Izjuka sovhozs, skolā vairs nebija mācību lauciņu, taču cilvēki arvien vairāk vēlējās iekārtot dārzus, tāpēc Velta dalījās savā pieredzē un zināšanās. Tika vadīti kursi gan bezdarbniekiem, gan nevalstiskajām organizācijām, to ģeogrāfija arvien paplašinājās, vienlaikus trim četrām grupām aizņemot visas nedēļas nogales. «Es nevienu lekciju nelasu no papīra, tikai no praktiskās pieredzes, no redzētā un dzirdētā. Katru gadu braucam skatīties skaistākos dārzus, uzklausām dārzu īpašnieku idejas, arī mani kursanti pastāsta tik fantastiskas nianses, kuras viņi paši atklājuši un var dalīties ar citiem.»
Praktisks un skaists
Velta stāsta, ka dārzs jāveido kā glezna - no mazumiņa, iztēlojoties, izsapņojot, uzklausot saimnieka vēlmes un iespējas. Sarežģītāk, taču vēl interesantāk ir tad, kad jāīsteno tā saucamās ekstrēmās pārvērtības - jāpārveido jau esošais, neveiksmīgi iekārtotais dārzs.
Arī krīze nav ietekmējusi cilvēku vēlmi veidot skaistu vidi, tāpēc Veltai nākas braukt pa visu Latviju un Latgales dārzi vairs košumā maz atšķiras no Kurzemes un Vidzemes dārziem. «Es parasti aizbraucu uz vietas, apskatos, uzklausu pašu saimnieku idejas, tad to visu salieku kopā uz papīra. Dārgi par šo darbu neprasu, redzējums jau ir tā uztrenēts, ka, jebkurā svešā teritorijā ienākot, minūtes desmit piecpadsmit izstaigājot, es jau varu pateikt, ko te var darīt. Man dārzs vispirms ir praktisks un tikai pēc tam skaists. Nevienam vairs nav laika no rīta līdz vakaram rāpot, to kopjot. Piedāvāju arī augus, pastāstu, vai tie ir ložņājošie, vai aug gari, vai tos vajadzēs bieži pārstādīt. Varbūt ar citiem augiem efekts būs līdzvērtīgs, bet darbu prasīs mazāk. Tādus variantus uzreiz izanalizējam, lai būtu ērti un forši.» Uz lielākiem darbiem brauc veselas Latgales dārzu komandas - trīs, pat četri cilvēki, vasaras sezonā darbinieku skaits parasti pieaugot līdz pat diviem desmitiem. Latgales dārzi patlaban ir lielākā dārzu iekārtošanas firma reģionā, kas var strādāt arī ar iepirkumiem un veido pilsētu, pagastu un sabiedrisko centru apstādījumus.
Māja ar šūpuļa āķi
Pašas Veltas sapņu dārzs veidojas ap vecu māju Rogovkas ciemata nomalē. Turpat netālu māju iekārtojusi meitas ģimene, arī dēls palicis Latgalē un nodarbojas ar tūrisma biznesu. «Šo māju un zemi nopirku jau 1988.gadā, bet tad vēl bērni bija mazi, nebija naudas, lai te kaut ko taisītu. Zeme bija aizaugusi, māja neapdzīvojama. Pamazītiņām knibināju. Šī piebūvīte ir pārvesta no pašas vecāku mājām. Vēl te mana šūpuļa āķis baļķī saglabājies.» Pie mājas tagad ir neliels augļudārzs ar pašas potētiem augļu kokiem, izrakts dīķis ar saliņām, bet no izraktās zemes līdzenumā radies uzkalniņš. Puķes te zied cauru vasaru, līdz pat pēdējām salnām.
«Man ir mīļas tās puķes, kas neprasa pārāk lielu ņemšanos. Vecu vecās latgaliešu māju puķes patīk, kas ir skaistas ar savu lapojumu, - delfīnijas, zilās kurpītes, flokši, arī peonijas -, turklāt lielos apjomos, desmitiem un vairāk krūmu, ja vien ir platība. Rozes tagad ir atgriezušās dārzā, vienu laiku bija periods, kad rozes baidījās audzēt, laikam pēc bargās 1979.gada ziemas. Mans ideālais dārzs? Lai būtu ērts, skaists un viegli kopjams. Lai dotu relaksāciju un gandarījumu,» saka Velta.