Spriežot pēc daudzu vietējo iedzīvotāju stāstītā, viņiem nav bažu par to, ka prāva daļa revolūcijas rezultātā pie ieročiem tikušo varētu rīkoties nelikumīgi un apdraudēt kārtību. Arī Misrātas Universitātes profesors, angļu valodas speciālists Muhammeds Nadži Zubia Dienai stāsta, ka nebaidoties no jauno un apbruņoto cilvēku nemieriem. «Es ticu, ka nebūs nekādu problēmu ar ieročiem, un, kā es jums teicu, daudzi cilvēki, kas bija frontē, ir atgriezušies savās grupās, pie saviem komandieriem, nodevuši savus ieročus. Viņi ir pateikuši - nē, mēs vairs negribam karot, Kadāfi vairs nav, mums ir jāatgriežas atpakaļ savās skolās, savos veikalos un uzņēmumos - normālajā dzīvē.» Arī Muhammeda dēls ir bijušais kaujinieks, tāpēc profesors labi zina, kāds ir šo jauno vīriešu noskaņojums.
Dienai gan nācies dzirdēt viedokli, ka par piedalīšanos karā un iepriekšējā režīma gāšanu tomēr vajadzētu materiāli pateikties šiem cilvēkiem. Iespējams, uzcelt karotāja ģimenei māju vai, piemēram, piedāvāt apmaksātas studijas ārzemēs. Pateicība esot nepieciešama, lai garantētu ieroču nodošanu, uzskata tirgotājs no Bengāzī.
Vēl ir pāragri spriest par to, kāda būs šīs nācijas spēja saglabāt vienotību, ceļot jauno valsti. Tomēr vismaz pagaidām galvenokārt dzirdams optimisms. «Lībijas tauta ir homogēna. Mums ir tikai viena ideoloģija, mēs visi esam sunnīti. Visi esam musulmaņi, mums nav atšķirīgu minoritāšu. Es teiktu - mums nav koptu kā Ēģiptē, mums nav atšķirīgu cilvēku grupu, un mums ir vienota sabiedrība. Tā ir pilnībā vienota. Tas nozīmē, ka mums nebūs problēmu, nebūs nekādu konfliktu. Kadāfi laikā mums netika ļauts veidot nekādas politiskās partijas, un tagad cilvēki nedomā, ka būs daudz un dažādu partiju. Esmu pārliecināts, ka pastāvēs ļoti vienkāršas partijas, mums būs ļoti vienkārša politiskā dzīve,» spriež Misrātas augstskolas profesors.