Melnie plankumi biogrāfijā
Kā stāsta V. Veidemanis (67), viņa tēvs pamanījās karot nepareizajā pusē, bijis leģionārs, tādēļ bērnībā piedzīvojis, ka mātei nedeva darbu, bet pašu pieradināja pārāk nesasapņoties. Rēķināties ar sliktāko un, ja iznāk labāk, priecāties.
Pēc kara dzīvojuši pie mātes māsas Kuldīgā. Radi bijuši gaiši cilvēki, onkulim - juristam un dramaturgam Voldemāram Sauleskalnam piederējusi plaša bibliotēka, tādēļ varējis daudz lasīt. «Vēlējos mācīties, jo laukos valdīja bezcerība un nabadzība,» atceras Valters. Politehniskajā institūtā vakaros studējis Autobūves fakultātē. No skolas laikiem sirdslieta ir fizika, bijis ķerts uz mehānismiem. Dabūjis darbu VEF Konstruktoru birojā. Bet Tehniskās pētniecības nodaļā izstrādāja jaunas tehnoloģijas zemes pavadoņiem - mikroshēmas, pusvadītājus, izveidoja pirmo elektronisko balsošanas sistēmu Maskavas deputātiem. «Ļoti vēlējos nokļūt šajā nodaļā, bet saņēmu pirmo belzienu - atteikumu par tēva grēkiem,» stāsta V. Veidemanis. Radošs gars valdījis arī institūtā, bet atkal atteikums. Tagad viņš pieļauj, ka varbūt arī tāpēc, ka atteicies piedāvājumam kļūt par ziņotāju.
Lauksaimniecības akadēmijas Mehānikas fakultātes pētniecības laboratorijā pieņemts, jo dekāns uz viņa atklāti teikto, ka biogrāfijā ir melni pleķi, atteicis, ka šeit tas sliktumu neradīs. Pētījuši hidromehānismus un citas mašīnas. Vēlāk atsaucīgus kolēģus atradis mežsaimniecības problēmu pētniecības institūtā Silava.
Kad laiki mainījušies, atguvis mātes tēva mājas, līdzi paņēmis darbagaldu, smirģeli un lentzāģi. «Nodomāju, ja nāku dzīvot uz laukiem, tad jādara tas, ko protu,» stāsta prasmīgais meistars.
Saticis īstās sievietes
V. Veidemanis atklāj, ka laimējies satikt tādas sievietes, kas viņu iedvesmojušas jauniem radošiem darbiem. «Pirms piecpadsmit gadiem sastapu savu tagadējo sieviņu Liju, bez viņas es nebūtu nekādus kalnus apgāzis. Viņa ir mans labais gariņš,» atzīstas Valters. Kad abi atbraukuši uz Zlēkām, vectēva māja atgādinājusi īstu Šanhaju - te bijuši ierīkoti septiņi dzīvokļi, katram savs šķībs un līks šķūnis, kūts, atkritumu kalni, kuriem pāri neredz - kā durvis vaļā, tā mesti. Nātres izaugušas līdz logiem, dārzā mūžamežs. Tam grūti noticēt, jo tagad māja jauki iekārtota, Lijas un Valtera dārznieku spējas novērtētas ar diplomiem par sakoptāko sētu.
Blakus mājām ir Zlēku muižas ansamblis. No senās godības pāri palikušas vienīgi drupas. Barona darba zirgu stallī Gāršu saimnieks ierīkojis darbnīcu. Vēlējies, lai muižas parks nav tikai kokiem aizaudzis. Prieks, ka tālredzīgi domājoša esot pagasta vadītāja, jo pati rosinājusi uz darbiem un atbalstījusi Valtera idejas.
«Senā aka ir mans pirmais objekts, kuru atjaunoju,» rāda amatnieks. Lai arī atrodas kalnā, tajā vienmēr esot ūdens. Vējgāzes nogāztos kokus izmantojis galdu un solu izgatavošanai. Tagad Jāņos te galvenā ugunskura vieta.
Tā kā nebijis vietas, kur rīkot zaļumballes, uzstāties vietējiem pašdarbības kolektīviem, nolēmis, ka jāceļ brīvdabas estrāde. Šoreiz kokmateriālus gādājis savā mežā, estrādi pats konstruējis un taisījis, tikai sievas brālis - «vecs klamburs, bišķi jaunāks par mani» - palīdzējis uzsliet spāres. «Tas būs piemineklis, kas paliks pēc manis, jo spriedu, ka citādi dzīve paies un neko labu nebūšu izdarījis,» pieticīgi sevi vērtē daudzo vides objektu autors.
Trešā liktenīgā sieviete esot māksliniece Elita Asne. Viņas radošais gars licis dzimt daudzām jaunām idejām, kā šo pusi padarīt interesantu arī citiem. Kopējā projektā pabeigta daļa no atpūtas parka izveides. Elita pārliecināta, ka nekas neizdotos, ja Zlēkās nebūtu tāda cilvēka kā V. Veidemanis. «Viņš no koka darinājis daudz brīnišķīgu lietu - pagastā visas norādes, Karātavu kalnā vides objektus.» Vēl ar citiem darīt gribošiem cilvēkiem izveidojuši Zlēku attīstības fondu. Ieceru īstenošanā iesaistījies arī keramiķis Ivars Asnis. Visi kopā viņi vēlas pierādīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien.
«Nesaprotu tos, kuri kaļ utopiskas idejas, kā arī tos, kas paši slinki, bet skauž, ja otram izdodas,» stāsta V. Veidemanis.
Arī komiski brīži
Komiskas situācijas gadījušās, jo, kā acīgi pamanīja arī redakcijas fotogrāfs, Veidemaņa kungs pēc izskata ļoti līdzinās bijušajam ministru prezidentam Valdim Birkavam. Kad devies uz Salaspils Botānisko dārzu pirkt stādus, vīri, kas dzēruši alu, noteikuši: «Re, kur Birkavs, jāsadod pa purnu!» Smejot noteicu: «Ei nu veči, vai tad Birkavs brauktu ar vecu žiguli.»
V. Veidemanis joprojām uzskata, ka dzīvē pazust nevar, ja lietā liek prātu un rokas. Lai arī saka: deviņi amati, desmitais - bads, viņam tas nedraud.