Viņas teiktais vēlreiz izgaismo faktu, ka šā gada festivāla neticami bagātais filmu klāsts bijis iespējams, arī pateicoties pieklājīgajam valsts piešķīrumam Latvijas kino industrijai tā sauktajos treknajos gados. Uz balvu katrā nominācijā pretendējuši ļoti atšķirīgi darbi, un tas jo vairāk sarežģījis žūrijas darbu, tomēr, kā atzīst A. Uzulniece, lēmums par labākās pilnmetrāžas filmas statusa piešķiršanu režisora Jevgeņija Paškēviča filmai Golfa straume zem ledus kalna bijis visnotaļ vienprātīgs.
Pret un pa golfa straumi
«Kino valodas, stilistikas un izteiksmes bagātības ziņā tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs un ilgu laiku nebijis,» žūrijas lēmumu par labu vairāk nekā desmit gadu garumā tapušajai spēlfilmai komentē A. Uzulniece. «Pie savas idejas Paškēvičs ir tik ilgi turējies un arī realizējis to, kaut krietnu laiku viņam nebija nekāda atbalsta no Latvijas.»
Dienas uzrunātā kinokritiķe Daira Āboliņa uzskata, ka spēlfilmu kategorija vienmēr ir bijusi visdiskutablākā, un, viņasprāt, lēmums atzīt J. Paškēviča filmu par labāko arī ir strīdīgs. Viņa skaidro: «Pirmkārt, jau tāpēc, ka šo filmu ir redzējis tikai šaurs kritiķu loks. Tuvākajā laikā publika to arī neredzēs, jo filma tiek izvirzīta Maskavas kinofestivālam un izrādīšana ir aizliegta. Protams, novēlu Paškēviča filmai veiksmīgāku izplatīšanu, bet, manuprāt, par publikas hitu šī filma var arī nekļūt.» D. Āboliņa uzsver, ka žūrijai nav jāiet publikas pavadā, bet, tajā pašā laikā, vajadzētu vairāk respektēt filmas, kuras ir atzinusi tauta. «Kas tad ir Lielais Kristaps - šaurs, profesionāls lēmums vai tomēr arī kompromiss?» tā D. Āboliņa.
Savukārt kino un teātra kritiķis Normunds Naumanis, kuram 14. aprīlī kinoteātrī Splendid Palace notikusī festivāla noslēguma ceremonija šķitusi «katastrofāli provinciāla» - vadītāji putrojuši nominantu vārdus un mētājuši bezgaumīgus jokus, un improvizētās «sarunas grimētavā» bijušas stīvas -, pret Lielā Kristapa žūrijas lēmumiem neiebilst, jo pretargumenti drīzāk skartu individuālo gaumi. «Šoreiz vērtētāji bija izvēlējušies saprātīgo «kompromisu ceļu», izvērtējot un apbalvojot pēc iespējas plašāku filmdaru loku, jo trekno gadu iespaidā pat spēlfilmu sektorā bija daudz it kā labu filmu, no kurām izvēlēties «vislabākos»,» viņš teic. «Var un vajag, protams, strīdēties, vai ir korekti salīdzināt tautiski smeldzīgu latvju komēdiju (Streiča Rūdolfa mantojums) ar barokāli kičīgu biblisku eposu senilā padomju «filosofiskā kino» stilistikā (Paškēviča Golfa straume zem ledus kalna) un šos divus lielbudžeta izstrādājumus ar vēriena ziņā pulka pieticīgākajām, tomēr stilistiski gandrīz nevainojamajām mūsdienu dzīves ironeskām no jaunās paaudzes kinematogrāfistiem (Gata Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanās un Jura Poškus Kolka Cool).» Arī N. Naumanim šķiet interesanti, kā divus galvenos Kristapus - par labāko filmu un režiju - ieguvušo spēlfilmu novērtēs tauta.
Dokumentālista jauda
Kā allaž - sīvākā konkurence bijusi animācijas filmu un dokumentālā kino kategorijā. D. Āboliņa, kura vada projektus kinoteātrī Splendid Palace, stāsta, ka par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu Dokumentālists (režisori Ivars Zviedris un Inese Kļava) visvairāk «balsu» atdevuši arī kinoteātra apmeklētāji. «Dokumentālists pirmizrādi piedzīvoja tikai pirms nedēļas, taču, spriežot pēc notiekošā sociālajos tīklos, tā jau ir kļuvusi par tautas hitu. Šī filma ir arī mans personīgais šā gada Lielā Kristapa pārsteigums,» viņa atzīst.
N. Naumanis Dokumentālistu novērtē kā jaudīgu darbu, taču vienlaikus esot žēl, ka balvu nesaņēma pasaulē augsti vērtētās Andra Gaujas Ģimenes lietas, Līgas Gaisas spēcīgā Spēle ar beigām, kā arī Lailas Pakalniņas Sniegs, kas vispār netika nominēta: «Dokumentālā kino žanrā Latvijā patiešām bija spēcīga konkurence, kuru filmu kvalitātes un jēgietilpības ziņā pat nevar salīdzināt ar Kristapiem suminātajām spēlfilmām - šajā žanrā īpašu izrāvienu patiesībā nebija, visas tā saucamās mākslas filmas tomēr bija ar pamatīgu dￃﾩjￃﾠ vu efektu.»
Kino mēnesis turpinās
Liela daļa cilvēku, pateicoties Lielajam Kristapam, beidzot būs iegaumējuši, ka kinoteātri Rīga tagad sauc par Splendid Palace. Latviešu kino varēja skatīt arī citviet pilsētā, piemēram, Rīgas Kinomuzejā vai Latvijas Dabas muzejā, kurā apmeklētāji - kopumā apmēram 100 cilvēku - priekšroku devuši animācijas filmu programmai. Animācija bija iecienīta arī Siguldas pilsētas kultūras namā. «Skatītāji nevar četrus gadus dzīvot tikai no Holivudas A un B kategorijas filmām un tad vienā mirklī kļūt par Latvijas kino patriotiem,» teic kinokritiķe D. Āboliņa. Tāpēc uz Lielā Kristapa viļņa Latviešu kino būs skatāms arī turpmākajos mēnešos. Sīkāk: www.lielaiskristaps.org.