Okeānam tajā pusē
No naidīgās Skotijas Kouli ir pārcēlušies uz Jauno pasauli, Amerikas Rietumkrastu, un deviņpadsmitā gadsimta nogale ir laiks, kad ārstu darbs ir īpaši pieprasīts. Cīņas ar indiāņiem, pilsoņu karš un pati dzīve tolaik vēl stipri mežonīgajā Amerikā ir grūta un slimības plosās ne pa jokam. Tāpēc par ārstu kļūst pirmais ieceļotājs jaunajā valstī un arī viņa dēli iet tēva pēdās. Raito stāstījumu, kā jau ierasts, lasot Noas Gordona vēsturiskos darbus, papildina gana spēcīgi vietējā kolorīta apraksti, dažādu tautu paražu atainojums un spilgti raksturi. Lai cik jocīgi būtu, brīžiem šķiet, ka galvenā loma Kouliem, šiem kolorītajiem un veiksmīgajiem ārstiem, baltajiem cilvēkiem un kultūras nesējiem, tiek atņemta. Makva-ikva, sauku indiāniete no gandrīz izmirušas cilts, pēdējā savas tautas tradīciju glabātāja, kura kļūst par Koula seniora Sančo Pansu, ir tik īpaša būtne, ka pat mirusi pamanās sniegt vērtējumu un klātbūtni ikvienai Koulu dzīves norisei. Noa Gordons, pats būdams ebreju cilmes, vienmēr sevišķu vērību piegriež mazo tautu problēmām, un, neskatoties uz to, ka Šamanis, tāpat kā Dziednieks, kopumā ir izklaides literatūra, autors pamanās caur izklaides vieglumu un šarmu parādīt pašam ārkārtīgi svarīgo - bez uzbāzīgas didaktikas lasītājā modināt apjausmu, ka dažādība nebūt nav apkarojama.
Raksturi un eksotika
Lai gan Amerikas pilsoņu karš un jaunās valsts celšanas grūtības ir aprakstītas no visām pusēm un visdažādākajos žanros - sākot no vesterniem un citiem varoņromāniem, romantizētiem stāstiem par milzīgo Amerikas plašumu, pirmiedzīvotājiem un arī pirmajiem baltajiem kolonizatoriem, beidzot ar dāmām domāto, bet gana reālistisko Vējiem līdzi -, tēma nebūt nav izsmelta līdz galam. Vismaz Noam Gordonam ir izdevies ne tikai parādīt bezgala daudzšķautņaino cilvēka dabu, kas nemainīgi cauri laikiem saglabājas tāda pati. Satriecoša ir viena no sižeta līnijām, kas ataino indiānietes Makva-ikvas nonāvēšanu un visas Koulu dzimtas apdraudēšanu mūža garumā. Slepenā brālība, kas cīnās pret ienācējiem un pamatiedzīvotājiem, ir varena tieši tāpēc, ka bezgalīgs ir tās dalībnieku naids. Pret citādajiem, pret ienācējiem, pret bagātākajiem, pret nabagiem. Visaptverošs naids, kas rodas no cilvēciska akluma. Pienākot atrisinājumam, kad pašās grāmatas beigās nejauši noskaidrojas vainīgais, sirds mazliet sažņaudzas. Ne visi cīnītāji ir tie, kas cīnās par pasauli, kur visiem pietiktu vietas. Bet arī tiem citiem ir sava motivācija un ideoloģija.
Reālisms un mitoloģija N. Gordona darbos savijas vienā veselumā, brīžiem teju vai taustāmi ļaujot manīt, ka autors ir daudz guvis no ebreju literatūras tekstiem - gan reliģiskajiem, gan sadzīviskajiem. Daudz, bet ne neiecietību pret citām tautām.
Noas Gordona romāns ir daudzu dzīvju un raksturu apvienojums. Ja mazliet stereotipisks ir stāsts par to, kā Makva-ikva tika pie sava vārda, kas nozīmē Lāču sieviete, tad stāsti par katoļu mūķeņu ordeni, algādzi Aldenu un Geigeru ģimenes garīgajām pārvērtībām rāda, ka uz visnotaļ stereotipiskām un jau daudzreiz aprakstītām lietām var paskatīties arī citādi. Varbūt tāpēc, ka ir divdesmit pirmais gadsimts. Bet varbūt tāpēc, ka cilvēks ir palicis tāds pats, kādu to Dievs reiz radīja, - spējīgs valdīt pār grēku, bet ne vienmēr šo spēju izmantojošs.