Sen senos laikos kāda maza valstiņa dažādu iemeslu dēļ nonāca naudas grūtībās. Aizdevēji gan trūkstošās summas bija gatavi palienēt, tomēr uzstādīja arī savus noteikumus. Viens no tiem bija šajā zemē strādājošās valstij piederošās bankas sadalīšana. - Tas, ka esat iebraukuši tādās auzās, liecina, ka jūsu galminiekiem biznesu labāk nemēģināt taisīt, prātīgi sprieda aizdevēji.
Tātad tika nolemts banku sadalīt. Tas savukārt radīja nepatīkamas pārdomas šajā valstiņā jau strādājošajām citu zemju bankām. Un ja nu to pārdodamo daļu iegādājas kāds spēcīgs jaunpienācējs? Mums papildu konkurenci tirgū vajag? Nevajag! - tikpat prātīgi sprieda citu zemju bankas. Ko darīt?
Domāja, domāja - un izdomāja. Pārdodamo daļu saskaldīt vēl sīkāk. Jo kuram nopietnam spēlētājam, kas būtu iecerējis ienākt mazās valstiņas tirgū, ir vajadzīga tikai maza daļa no pārdodamās struktūras? Mazo daļu nopirksi, bet, lai kaut cik jēdzīgi darbotos tirgū, tai būs jāaudzē klāt papildu «muskuļi», kas ir dārgi, ilgi utt. Rezultātā iespējamie nevēlamie konkurenti paskatījās un nospļāvās. Briesmas novērstas. Šim vingrinājumam bija vēl papildu pluss - ārvalstu bankām, protams. Tā kā kaitīgie potenciālie jaunienācēji bija aizbiedēti, ārvalstu bankas varēja droši nākt pie mazās valsts galminiekiem un teikt: paši redzat - tā īsti nav pircēju tai jūsu precei (sīkākās šķēlēs sašķērētajai bankas pārdodamajai daļai). - Esiet tik laipni - nolaidiet cenu!
Īsi sakot, svešzemju bankas bija labā noskaņojumā - kontrolējošās pozīcijas tirgū nosargātas, un vēl papildus aktīvi izdevīgi iegādāti.
Jautāsiet: vai tad mazās valstiņas karaļgalms nenojauta šo eleganto kombināciju? Gan jau nojauta. Kāpēc pieļāva? Versijas dalās. Lielākie pesimisti apgalvo, ka kāds no galma (vai varbūt vairākums) ir ierasti kaut ko iebāzis kabatā. Tomēr ļoti iespējams, ka galms sprieda vienkārši tā: tām ārvalstu bankām mūsu valstiņā ir tik liela ietekme, no tām lielā mērā būs atkarīgs, par kādu cenu karaļvalsts jau drīzā nākotnē pārfinansēs savu ārējo parādu (ka nesāk nesmuki izrunāties...), un vispār tās pārstāv karaļvalstiņai nozīmīgus tirgus - ej nu strīdies ar tādām! Respektīvi, nekā krimināla, bet vienalga skumji. Labi, ka Latvijā tā nenotiek...