Plaši jau izskanējusi sentence, ka amerikāņiem nu jāizvēlas starp uzvedībā stipri neadekvātu un slimu prezidenta kandidātu, ar to domājot bieži vien dīvainos Trampa vēstījumus un Klintones veselības problēmas pagājušajā nedēļā. Šāda dilemma liekas komiska, taču, jāsaka, daudzi šo izvēli uzskata par ārkārtīgi izšķirošu, jo pirmā persona šajā valstī tiek uztverta ar attieksmi, kas tuva tai, kāda ir autoritārās valstīs, - līderim jābūt pārākam par citiem visās jomās, jo tas reprezentē pārāku savā garā nāciju. No šī izriet arī visai izplatīta, bet uz zināmas galējības balansējošā attieksme, ka līderim jābūt pārcilvēkam, kas nekad neslimo, nekad nav sliktā garastāvoklī, ir ārkārtīgi harismātisks, dziļi kompetents absolūti visos jautājumos, interesants, un arī, ka līderis vienlaikus ir gan kā paraugs, kam līdzināties, gan savējais, ar ko gribētos patērzēt pie alus kausa vai kafijas tases. Ja prezidenta kandidāts ir krietni gados (jāsaka, abi šajā ziņā pārspēj priekšgājējus) un vēl ar veselības problēmām, skaidrs, ka minētajiem raksturojumiem tas daudzu amerikāņu skatījumā diez vai var kvalificēties. Bet - ja citas izvēles nav...
Mēs daudz kritizējam savas «simt gudrākās galvas», brīžiem prasām daudz lielāku teikšanu Valsts prezidentam, arī to, lai viņš būtu tautas, nevis parlamenta vēlēts. Taču tādos brīžos, ko šobrīd piedzīvo ASV vēlētāji, ļoti uzskatāmi redzams, cik patiesībā labi sabalansēta ir mūsu augstākās varas struktūra. Mūsu Valsts prezidents (lai viņam laba veselība) krietnu laiku bija «uz slimības lapas», mēs jutām viņam līdzi, bet to neuztvērām kā traģēdiju no valsts pārvaldes viedokļa. Tāpat bieži satraucamies par partiju reitingiem un panākumiem vēlēšanās, taču arī saprotam, ka vienas vai otras nelielais pārsvars arī vēl neko nenozīmē, jo valdību tik un tā veidos koalīcija - vairāku savstarpēji konkurējošu, kaut ideoloģiski tuvu partiju kopums -, kas arī garantē zināmu līdzsvarotību lēmumu pieņemšanā. Un zināmu aizsardzību pret to, ka kāds varas virsotnē var uzvesties kaut kā neadekvāti.
Cita lieta, ka mūsu politiskajā dārziņā trūkst spilgtu personību, kas spētu ne tikai aktualizēt kādas sabiedrībai būtiskas problēmas, bet arī panākt to atrisināšanu, pārliecinot publiku un kolēģus, kā arī spējot adekvāti atspēkot pretargumentus. Jo mūsu vēlēšanu sistēma balstīta uz sarakstu nosaukumu, ne personību konkurenci, ja neskaita pirmo personu parunāšanos dažos TV šovos un eksponēšanos plakātos, kā arī individuālās «plusiņu» kampaņas. Proti, lai nokļūtu politikā, vairumam kaut derētu, bet nemaz nav jāiziet caur tādām debašu dzirnām, kādas ir kaut vai jau pieminētajā ASV.