To, kas par teksta baudu un baudas/ekstāzes tekstu sakāms literatūrzinātniekiem un filozofiem, var izlasīt pirmām kārtām lieliskajā Andas Baklānes pēcvārdā, kas papildina šo izdevumu, padarot to teju par pilnību.
Pieļauju, ka lielākajai daļai lasītāju Barta vārds pirmām kārtām saistās ar «autora nāves» jēdzienu. Tā netrūkst arī šajā esejā, kurā Barts gan vairāk nododas literatūras ķermeņa secēšanai un koncentrējas uz lasītāju, kura varā ir nodalīt baudas tekstu un ekstāzes tekstu. Teksta baudas virsējais slānis koncentrējas uz tādiem jautājumiem kā - kādā veidā tuvoties (jebkādam) tekstam? Kā lasīt? Kas ir teksts, un vai (kāpēc) tas spēj būt par portālu starp viena un otra cilvēka smadzenēm? Un, iespējams, būtiskākais jautājums, ko uzdod šis Barta darbs, - kas literatūrai dod tiesības iejaukties domāšanā, vai tās darbība var tikt uzskatīta par «likumīgu»?
Tieši šis jautājums par literatūras funkciju domāšanas procesā padara uzmanīgu lasītāju, kas saskāries ar cita franču domātāja - Žorža Bataja (1897-1962) tekstiem, uz kuriem Teksta baudā daudzkārt atsaucas arī pats Barts. Bez jau daudzkārt pieminētās autora nāves abu franču domātāju refleksija saskaras, runājot tiklab par ekstāzi, neiespējamo (absolūtu), kā arī par franču rakstnieku marķīzu de Sadu, vācu domātāju F. V. Nīči un, visbeidzot, rakstīšanu/lasīšanu kā literatūras leģitimāciju. Turklāt te vietā atsaukties uz A. Baklānes rakstīto: «Teksta baudā autors atdzimst kā mīlētājs.» (78. lpp.) Šī precīzā metafora raksturo to, ko Barts savā tekstā saka par lasīšanu un rakstīšanu, neveidojot duālu nošķīrumu starp baudu un ekstāzi, tomēr norādot uz būtiskām atšķirībām. Tādējādi baudas tekstu var saukt par mirkli, kad vārdi iegūst nozīmi klusuma dēļ - proti, tie atrodas ārpus jebkādas definējamas vietas, izmantojot Barta terminu, šis teksts ir atopisks. Savukārt ekstāzes teksts ir vieta, kas uzrāda jebkādas augstākās vērtības trūkumu (44.-45. lpp.), iesviežot lasītāju nemitīgi mainīgā pasaulē, kas tikai šķietami atrodas uz vietas, bet vienlaikus slīgst paradoksālā procesā. Baudas teksts ir «atlikts uz vēlāku laiku» (21. lpp.), kurpretī ekstāzes tekstu par atopisku padara tieši teksta bauda kā protests pret sašķeltību (57. lpp.). Tomēr šis nošķīrums ir paradoksāls, jo teksta teorija no tā atsakās, - teksts ir subjektīvs tiktāl, kamēr, kā Barta gadījumā, tas veido personisku iekšējās pieredzes pierakstu, tā attaisnojot literatūras esamību nenoteikta lasītāja dialogā ar tekstu, un vienlaikus lasītāja (konkrētas auditorijas) neesamība padara šo tekstu objektīvu - tādējādi literatūra attālinās no jebkādām prasībām (un šeit es nerunāju par formālām prasībām, bet gan par mistisko un mediju slejās tik bieži dreijāto, neko neizsakošo vārdu «jēga») un atbrīvojas pati, vienlaikus atbrīvojot arī savu lasītāju. Citiem vārdiem, niecīga, taču būtiska daļa no tā, ko apgalvo kā Barts, tā Batajs, ir - teksts ļauj pieskarties absolūtam, neiespējamībai, izmantojot iekšējās pieredzes prizmu, līdzsvarojot «pretrunīgo baudas (kas ir kultūras noteikta) un ekstāzes (kas nav kultūras noteikta) saspēli, sevi uzrakstīt kā šobrīd slikti novietotu subjektu, kas ir ieradies par vēlu vai par agru». (60. lpp.)
Pavisam droši var teikt, ka tas, par ko literatūras kontekstā runā Barts, atbilst Bataja izpratnei par nepieciešamību pēc Dieva (teksta) nāves - par teksta nepieciešamību pašiznīcināties tiktāl, cik tas uzskatāms par lietu (patēriņa preci). Galu galā tas, kas paliek teksta autora un lasītāja ziņā, ir - nevis uzņemties grēcīgo radītāja un patērētāja lomu saspēli, bet gan iejusties mīlnieka ādā, tādējādi absolūti iesaistoties tekstā, kas galu galā kļūst par leģitīmu un dabisku ikvienas domāšanas sastāvdaļu.