Mums Latvijā ilgstoši ir vērojama tāda tradīcija - dažādas uzņēmēju grupiņas apvienojas pulciņos un veido politiskas organizācijas un politiskas partijas. Atcerēsimies kaut vai odiozo Daugavas racēju partiju, kas pat startēja uz Saeimas vēlēšanām, arī nupat kā nodibinātā biedrība Latvijas attīstībai Einara Repšes vadībā. Un Rīgas ielās runā, ka vēl dažas uzņēmēju grupiņas plāno kaut ko veidot, lai paspētu uz nākamajām Saeimas vēlēšanām, daži pat varbūt - uz pašvaldību vēlēšanām. Negribētos ticēt, ka uzņēmējiem vienkārši nav ko darīt un viņi nolēmuši mesties politikā sava brīvā laika izkrāšņošanas dēļ, visticamāk, ir kādas nopietnas problēmas biznesa un valsts attiecībās.
Visizplatītākais paskaidrojums šādām aktivitātēm ir - valdība mūs, uzņēmējus, nedzird, ar mums nerunā. Uz jautājumu kādam bijušajam Vienotības atbalstītājam, kāpēc tagad viņš piedalās biedrības Latvijas attīstībai veidošanā un kas tad vainas Vienotībai, sekoja atbilde - Vienotība ir pārāk plaša, un tur grūti saskaņot intereses un tāpēc noformulēt konkrētus mērķus. Kad mēģināju noskaidrot, par kādiem konkrētiem mērķiem ir runa, tad izrādījās - par «mikroekonomiskām atsevišķu uzņēmumu interesēm».
Es domāju, Latvijā acīmredzami ir viena problēma - tas ir nesakārtots biznesa interešu lobēšanas mehānisms. Sāksim jau ar to, ka lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas acīs lobēšana asociējas ar kaut ko sliktu, šmucīgu, nepieklājīgu. Pirmkārt, tīri psiholoģiski daudziem liekas nepieņemami, ka kāds kārto lietas, kuru rezultātā pats grib nopelnīt. Bet pelnīšana ir jebkuras uzņēmējdarbības loģisks mērķis, lai kā mēs dažkārt to negribam atzīt vai akceptēt, un biznesā altruisms nav tas galvenais elements - tā nu ir būvēta tirgus ekonomika.
Bet, otrkārt, tas daļēji saistīts arī ar to, ka līdz šim pie mums normālam, likumīgam un civilizētam lobistam teorētiski pienākušos maizīti ir ēduši un no tās pārtikuši… politiķi - gan Saeimas, gan pašvaldību līmeņos, kā arī bieži vien valsts ierēdņi. Kārtojuši, kā saka, uzņēmēju «mikroekonomiskās» intereses, turklāt galvenokārt «zemtepiķa sarunāšanas» formā pie reizes risinot vai nu savas, vai, cēlākā gadījumā, savas partijas finansiālās problēmas. Un tāpēc jau nav jābrīnās, ka tāda ar skaidru likumdošanu regulēta lobisma institūcija tā arī Latvijā nav izveidojusies. Tiesa gan, pēdējos gados šī prakse ir gājusi mazumā, vismaz valdošo partiju vidū (gan KNAB aktivitāšu dēļ, gan citādi sakārtotu partiju finansēšanu mehānismu dēļ, kas ir iespējams tiem, kas ilgāk pabijuši pie varas). Bet, tā kā nekādas citas alternatīvas nav, tad aiz borta palikušie uzņēmēji neko labāku izdomāt nevar, kā dibināt savas politiskās partijas. Protams, visas labējās, turklāt gādājot dažiem labiem atvaļinātiem politiķiem jaunu darbu. Un šūpojot jau tā nestabilo Latvijas demokrātijas partiju sistēmu un jaucot vēlētājiem galvu.
Varbūt tāpēc nedaudz cerīgāk izskatās kāda cita iniciatīva. Šinī nedēļā par savu nodibināšanos paziņojusi Lobetāju asociācija, par kuras valdes priekšsēdētāju kļuvis bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds. Organizācija par savu mērķi paziņojusi jaunas, saprotamas un caurredzamas lobēšanas kultūru Latvijā. Tās pārstāvji (valdes priekšsēdētāja vietnieks Atis Zakatistovs) izteikušies, ka iestāsies par to, lai skaidri definētu lobēšanas pakalpojumus, «būtiski paplašinot tā pieejamības iespējas jauniem interesentiem». Pats par sevi tāds formulējums ir interesants - tas nozīmē, ka kādam šis pakalpojums tomēr jau ir bijis pieejams, pat to pašreizējā, nedefinētā formā. Varbūt tomēr būtu jāsāk ar atziņu, ka normālā juridiskā izpratnē lobisms Latvijā šobrīd nav definēts, un jaundibinātās asociācijas pirmais uzdevums būtu izstrādāt priekšlikumus šī jēdziena noformulēšanai. Sākot ar varbūt visai filozofisku jautājumu, ko vispār uzņēmējs var un ko nevar prasīt no valsts vai no pašvaldības. Un tad varētu sākt domāt par lobisma institucionalizēšanu, lai beidzot mēs varētu tuvināties situācijai, kad «mušas atsevišķi, kotletes atsevišķi», t. i., politika atsevišķi un uzņēmēju konkrētās intereses atsevišķi. Bet tikai tā, lai abi būtu apmierināti. Lai uzņēmējiem nebūtu jātaisa partijas, bet politiķiem nebūtu jāpārvērš sava darbība par biznesa rūpalu.
Mums visiem var būt ļoti dažādas intereses. Vienam tā ir lielāka alga, otram tā ir lielāka pensija, trešajam - lielāka peļņa, vēl citam - lielāki māmiņu pabalsti. Taču tas nenozīmē, ka katram jābūt savai partijai - vienam pensionāru partijai, citam uzņēmēju partijai, vēl citam - algoto strādnieku partijai un tā tālāk. Politiķa uzdevums ir veidot, Žana Žaka Ruso vārdiem runājot, to sabiedrisko līgumu, kas cenšas pēc mazākā ļaunuma principa šīs dažādās intereses saskaņot. Bet, protams, lai tas strādātu, ir jābūt legālām iespējām ikkatra interesēm tikt sadzirdētām. Un noteikti ne veidā, kā to raksturoja uzņēmējs Donāts Vaitaitis intervijā Dienai: «Tāds iespaids, ka politiķi kaunējas ar mums, uzņēmējiem, runāt.»