Treniņi notiek jebkurā gadalaikā. Arī ziemā gotiņa, pārsegta ar siltu segu, kā ierasts, dodas stundu garā izjādē. «Viņa domā, ka ir zirgs,» par Lunu saka jātniece, kas gosniņas īpatnējo dresūru sākusi aptuveni pirms diviem gadiem neilgi pēc viņas dzimšanas. Meitene sen sapņoja par zirgu, taču vecāki to nevarēja nopirkt. Regīna nenolaida rokas un ķērās pie govs audzināšanas. Jau pēc pusgada Regīna sēdās seglos dzīvnieka mugurā. «Viņa uzvedās ļoti labi un paklausīgi soļoja uz priekšu,» atmiņās par pirmo izjādi meitene dalās ar aģentūru Associated Press. «Taču pēc dažiem metriem Luna gribēja no manis tikt vaļā. Varēja redzēt to, ka gotiņa jūtas aizkaitināta.»
Tagad Luna saprot komandas «iet», «stāvēt» un «aulekšot». Tomēr, kā saka viņas saimniece, viss atkarīgs no brūnaļas omas - ja viņa vēlas, tad izpilda komandu, ja ne - iespītējas un neklausa. Regīna Meijere stāsta, ka apmācību process bijis smags un viņa vērsusies pēc padoma pie ekspertiem Šveicē.
Govis mūsdienās galvenokārt tiek turētas kā piena ieguves avots, taču vēsturiski, gluži kā zirgi, tās izmantotas ne vien jāšanai, bet arī smagam darbam. Turklāt gados jaunās gotiņas esot tiešām labas lēcējas, Associated Press norādījusi govju eksperte no Šveices Anne Viltafskija. Šie dzīvnieki ir īpaši labi cilvēka sabiedrotie, jo visu uztver mierīgi, labi pārcieš stresu un turklāt ļoti pieķeras cilvēkiem.