Situācija, ka mūsu valsts kinoindustrija ir tik knapi pārstāvēta profesionāli prestižā organizācijā, ir skumja, lai neteiktu vairāk.
Iemesli latviešu «neklātbūtnei» EK ir teju kuriozi, jo sevišķi, ņemot vērā, ka patiesībā par EFA biedru formāli var kļūt jebkurš cilvēks, kura vārds minēts triju (un vairāk) filmu titros un viņš EFA valdē iesniedz divu EFA biedru rekomendācijas. Plus cītīgi maksā biedra naudu (gadā: 100-180 eiro). Kādi varētu būt Latvijas kinematogrāfistu neaktivitātes cēloņi? Slinkums? Kautrība? Profesionālā pašpietiekamība? Nespēja redzēt konkrētu labumu, izdevīgumu no EFA?
Laila Pakalniņa, kura vairākkārt aicināta iestāties EFA (divas viņas filmas nominētas EFA balvām - Leiputrija kā Eiropas gada labākā dokfilma, Uguns - gada labākā īsfilma), atteikumu motivē ar vārdiem: «Nevaru uzņemties atbildību, ka noskatīšos visu to nominantu darbu gūzmu, jo esmu strādājošs cilvēks.»
Ivars Seleckis, vienīgais režisors Latvijā, kurš ieguvis Fēliksa balvu (Eiropas Gada labākās filmas statuetes sākotnējais nosaukums) par dokfilmu Šķērsiela, uzskata, ka «atrašanās Akadēmijā sniedz morālu gandarījumu», taču pats aktīvi nepiedalās EFA pasākumos, jo «tas saistīts ar viesnīcām, izdevumiem, nu, tādām klapatām». Toties režisore Ināra Kolmane, telefoniski pārķerta ceļā uz Tallinu, uz festivālu Black Nights un EFA ceremoniju, ir optimiste: «Jā, man tas ir prestiža un profesionālā goda jautājums, godprātīgi noskatos visas nominētās filmas, balsoju. Man tā ir svaiga informācija, ar kuru labprāt dalos ar studentiem un citiem, kas interesējas par Eiropas kino. Tas, ka no Latvijas tur ir tik maz «kinošņiku», neko labu neliecina par mums pašiem. Ja mūsu būtu vairāk, tad mūs EFA apbalvošanas svētkos kā nabaga radiniekus nepiesēdinātu citreiz pie skandināvu galdiņa, citreiz vispār pie… Nemaz nerunājot par kaut kādu lemšanu - nu, kurš tad ar mums rēķināsies, ja mēs paši ar sevi nerēķināmies?»