Rotaļlaukums
Baznīca Vivitai nekad nav bijusi sveša, tomēr ne vienmēr viņa ir gribējusi kļūt par mācītāju. Jau no trīs gadu vecuma meitene cītīgi apmeklēja svētdienas skolu un dziedāja dievkalpojumos. Toreiz viņai īstas ticības augstākam spēkam vēl nebija. Baznīca bija kā interesants rotaļlaukums, kur satikt draugus, paspēlēties. To, ko viņas dzīvē nozīmē Dievs, cik svarīga loma tajā ir ticībai un baznīcai, Vivita tā īsti saprata tikai pirms astoņiem gadiem kristīgajā nometnē Lietuvā.
Līdz pat 10. klasei Vivita bija pārliecināta, ka studēs medicīnu. Sapņos viņa bija redzējusi sevi slimnīcas gaitenī baltā uzsvārcī ar šļirci rokā. Domas strauji mainījās, kad jauniete devās uz teoloģijas semināru Tallinā. Atgriežoties Vivita mammai paziņoja, ka dakteris no viņas neiznāks. Turklāt kopš brīža, kad viņa nolēma studēt seminārā Tallinā, ieraugot asinis, viņai kļūst nelabi.
Ziepju burbulī
Studiju sākums Tallinā meitenei bija smags - tālu prom no mājām, prom no drauga. Tajā pašā laikā skolā pavadītais laiks bija ļoti īpašs. «Tolaik dzīvoju tādā kā ziepju burbulī, kur visi runā vienā ticības valodā, viens otru saprot,» stāsta Vivita. Seminārā viņa mācījās ar domu, ka strādās ar svētdienas skolas bērniem. Otrā kursa vidū skola pārgājusi uz mācībām neklātienē, un Vivita saprata, ka viņai šādas studijas nav pa prātam. Meitene atgriezās Latvijā un sāka studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tur ātri vien Tallinas laikā radītais ziepju burbulis pārsprāga un nācies saskarties ar realitāti, saprotot, ka ir cilvēki, kas iet baznīcai garām, kas nesaprot un nepieņem ticību. Pamazām Vivita sāka saprast, ka vēlas darīt ko vairāk par darbu kristīgajās nometnēs un svētdienas skolā. Dzima doma par kalpošanu draudzei, tāpēc Vivita sāka kalpot Liepājas baznīcā ceturtdienas rīta dievkalpojumos. Savukārt no pērnā gada augusta Vivita ir studentmācītāja Kuldīgas draudzē. Tas nozīmē, ka viņa var vadīt dievkalpojumus jebkurā metodistu draudzē, bet svēto vakarēdienu un kristību sakramentu var veikt tikai Kuldīgas draudzē.
Sākotnējās bažas, vai draudze viņu pieņems, ātri vien pagaisušas, un tagad Kuldīgas baznīcā Vivita jūtas kā mājās.
Tā kā sievietes mācītājas Latvijā ir retums, Vivita, sākot darba gaitas, bija gatava cīnīties gan ar pašas baznīcas, gan sabiedrības aizspriedumiem. Tomēr Vivitai, par brīnumu, gan viņa, gan viņas draudzene - otra Kuldīgas draudzes mācītāja - uzņemtas bez iebildumiem. Biežāk nākoties sastapties ar vīriešus interesējošiem jautājumiem. Kāds gribot noskaidrot, vai viņa drīkst precēties un dzemdēt bērnus. Citus izbrīnot fakts, ka meitenei baznīcā nav jānēsā talārs.
Zina, kas modē
Pati Vivita teic, ka ir no cilvēkiem, kas nevar nosēdēt mierā. Viņai katrs brīdis ar kaut ko jāaizpilda. Jaunietei ļoti patīk māksla, viss kas saistīts ar kompozīciju, tāpēc nupat viņa pabeigusi floristikas kursus. Vivita pārliecināta, ka mācītāja darbs nekādi viņu neierobežo darīt to, ko vēlas. Meitene ir kaislīga dejotāja, tāpēc nereti sastopama naktsklubos. Bieži vien viņa draugu lokā vienkārši aizlaiž izdejoties. Turklāt zināmā mērā izklaides esot pat viņas darba pienākums, jo, lai varētu runāt ar jauniešiem, jāseko aktualitātēm, jāzina, kas ir modē.
Jautāta par nākotnes plāniem, Vivita atbild, ka tie ir neziņā tīti. Pašlaik galvenais esot uzrakstīt bakalaura darbu un pabeigt skolu. Viņa apsver domu arī par tālākām studijām, tomēr, lai kļūtu par ordinētu mācītāju, nepieciešamajām maģistra studijām viņai vēl esot jānobriest. Vivita pieder pie tiem cilvēkiem, kam patīk redzēt skaidru nākotni, tomēr viņas kaldinātie plāni allaž iegrozoties pa savam. Tāpēc Vivita cer vēl kādu laiku kalpot iemīļotajā Kuldīgas draudzē, bet nākotnē labprāt dibinātu pati savu draudzi. «Kādi vēl nākotnes plāni? Iespējams, kāzas!» smej Vivita, bet tas esot atkarīgs no drauga, ko viņa mīļi sauc par savu Dieva dāvanu.