Šogad tā organizatori ir uzaicinājuši rekordlielu dzejnieku skaitu - ap 60. Rezultātā daži vispār netika pie iespējas nolasīt publikai kaut vienu dzejoli. Toties festivāls tika atklāts televīzijas tiešraidē ar Valsts prezidenta piedalīšanos, operas zvaigžņu priekšnesumiem un salūtu. Visu pusotru stundu, kamēr turpinājās atklāšanas ceremonija, iepretim skatuvei, kas bija izvietota uz tilta pār Drimu un apgaismota ar sofitēm un prožektoriem, nelielās buru laivās griezās vietējās jahtskolas jaunie audzēkņi. Viņus vērojot, mums sareiba galva, un mēs paklusām nozudām, lai kopīgi pasēdētu un parunātos.
Un, lūk, es iepazīstos ar Antuānu, dzejnieku no Maltas. Izrādās, maltieši sarunājas valodā, kas ir itāļu un arābu valodas sajaukums. Turklāt pēdējā laikā šī valoda no tīras sarunvalodas pārvēršas aizvien literārākā. Tajā tiek publicēts aizvien vairāk grāmatu un žurnālu. «Kad dzirdu politiķu runas par multikulturālismu, kurš sevi ir izsmēlis, es vienmēr brīnos - vai tad tas ir kaut kāds projekts, kuram ir sākums un beigas?» saka Antuāns. Viņam tā ir realitāte, kurā viņš dzīvo, kura tur ir veidojusies gadsimtiem ilgi. Mums līdzās sēž Natalī - palestīniete no kristiešu ģimenes, šobrīd viņa dzīvo Ņujorkā. Izglītību viņa ir saņēmusi franču valodā un, kad viņai jautā, kādā valodā viņa domā, atbild: «Vienlaikus trijās - arābu, franču un angļu...» Bet pretī - efektīgā, kinoaktrisei līdzīgā spāniete Jolanda. Viņa ir no Kastīlijas - Spānijas daļas, kuras iedzīvotājiem ir ķeltu saknes. Jolanda raksta kastīliski un šajā valodā publicē arī savas grāmatas. Bet es mēģinu aprast ar domu, ka spāņi var būt ķelti (kuri man uzreiz asociējas ar Īriju, Skotiju, Velsu, bet nekādi - ar vīna un ģitāru zemi).
Vēl nedaudz tālāk sēž Samira - alžīriete, kuras mamma joprojām nespēj aprast ar domu, ka meita neievēro musulmaņu gavēni (tas bija tieši šajās dienās). Deivids, austrālietis, kurš jau ne vienu gadu vien dzīvo Zviedrijā. Kama Kamanda - milzīgs melnādains jokdaris jau ap gadiem 60 (ko pēc izskata nekādi nevar pateikt). Šis jokupēteris un dzejnieks ar pērkondimdošo balsi ir autors izteiksmīgajām un sarežģītu, dzēlīgu savstarpējo attiecību pilnajām Afrikāņu pasakām, kas ne pārāk sen iznāca latviski. Viņš ir dzimis Kongo, viņa draudzene ir no Japānas, bet dzīvo viņš mazā pilsētiņā Luksemburgā.
Ir tik lieliski reizēm sajust pasaules krāsainību un daudzveidību, kas izpaužas vienā konkrētā, raibā kompānijā. Pasaules, kurā ir robežas, bet ir arī aviolaineri, kas nes mūs tādā augstumā, no kura robežstabi nav saskatāmi. Pasaules, kurā ir tik daudz dažādu valodu, bet ir arī elektroniskais pasts, kas vienā acumirklī nogādā sūtījumus no sirds sirdij.
Televīzijas ziņās zemeslode izskatās pēc vienas lielas problēmas. Taču mūs vieno ne tikai problēmas. Lai gan... Es šo rakstu Maķedonijā, vietā, kur pirms nepilniem desmit gadiem uzliesmoja karš starp maķedoniešiem un albāņiem. Viņi tāpat kā agrāk dzīvo šeit cits citam līdzās, un viņiem joprojām patīk atšķirīgi karogi: vieniem - Maķedonijas ar sauli un tās dzeltenajiem stariem, otriem - Albānijas ar melnu ērgli uz sarkana fona. Tādas lietas kā karš no cilvēku atmiņas tik ātri nepagaist.
Tomēr reizēm ir vērts paskatīties uz Zemi no liela augstuma un iztēloties to kā kopīgu māju, lai cik arī naivi tas skanētu. Māju, kurā mēs esam gan saimnieki, gan arī pagaidu iemītnieki. Un tas mūs vieno vēl vairāk.