Vitālijs Maksimenko Latvijas izlases futbolists
Tāda iespēja laikam gadās tikai vienreiz mūžā. Sākumā īsti neticējās. Kad atbrauc uz Vembliju, iesildies, kad no mazas pilsētas tevi atbrauc atbalstīt pie divdesmit tūkstošu fanu... Un, kad tu pacel virs galvas kausu, emocijas nav aprakstāmas.
Vai tev tā bija grūtākā spēle karjerā? Tās pēdējās trīspa-dsmit minūtes.
Es pat teiktu, ka ne tās trīspa-dsmit, bet sešas minūtes kompensācijas laika. Kad ceturtais arbitrs parādīja, ka jāspēlē vēl sešas minūtes, visi bija šokā. Tās ilga kā pusstunda.
Kad uz maiņu nāk uzbrucējs, viņam nav ko zaudēt - var riskēt. Bet aizsargs var zaudēt visu. Kā tiki galā ar atbildības slogu?
Atbildība bija milzīga. Kad rezultāts ir 2:1 tavas komandas labā, tevi mača beigās uzlaiž laukumā Vemblija stadionā - lielākas atbildības man nebija. Bija tikai viens norādījums - izcīnīt katru bumbu kaut vai ar zobiem. Nebija tiesību kļūdīties.
Ceļgali netrīcēja?
Es pat nebiju gatavs iet laukumā. Pēc iesildīšanās apsēdos uz minūtēm piecpadsmit. Tad pamatsastāva aizsargs guva savainojumu, man uzkliedza, lai velku kājsargus un dodos laukumā. Tas viss notika pusminūtē. Pat sabīties nepaguvu.
Vai tavs treneris Gerijs Džonsons ko jautāja par Latviju?
Jā, jau pirmajā dienā, kad ierados, uzskaitīja visus futbolistus, kurus viņš pazīst. Prasīja, ar ko viņi nodarbojas. Viņš bija iepriecināts, ka visi palikuši futbolā.
Vai viņš lielījās ar saviem panākumiem pie Latvijas izlases stūres?
(Smejas.) Jā! Ļoti. Viņš joprojām uzskata, ka viņš ir izveidojis Latvijas izlasi un ka tā joprojām spēlē pēc viņa shēmas. Arī es, viņaprāt, esmu viņa sistēmas auglis. (Smejas.)
Februārī Japānā debitēji izlasē. Skaidrs, ka spēle nebija no tām labākajām, bet kā tev pašam likās - vai nospēlēji labi?
Priecājos, ka beidzot izgāju laukumā un debitēju. Domāju, nospēlēju neslikti, lielas kļūdas nepieļāvu.