Paņēma vizuāli
Kad traģiski zem mašīnas riteņiem gāja bojā iepriekšējais taksītis Fricis, tika nolemts - nekad vairs, jo šķiršanās no mīļotā dzīvnieka ir ļoti sāpīga: «Man ir ģimene - sieva Dace un divi jau pieauguši dēli Kristaps un Gustavs, un suns mājās mums ir nozīmīgs elements. Suns ietekmē arī manu radošo darbu. Šis mājdzīvnieks it kā ir absolūti nerentabla vienība - par viņu jārūpējas un ar viņu jārēķinās, un galu galā vienmēr priekšā smaga šķiršanās. Kad pavelc zem šī uzskaitījuma svītru un vēl ieraugi daudzos tēriņus, - oi, oi! Taču tā nekad nedrīkst domāt! Cilvēks nevar būt viens. Suns mums izdara arī neskaitāmus labumus, dod milzīgu prieku un sapratni, ka tu neesi atkarīgs tikai no sava maka un savas labsajūtas. Suns pat neticīgajam liek noticēt, ka cilvēks kļūst laimīgs, kad var tērēt savu dzīvi un līdzekļus lietām, kuras nevar ar cipariem izskaitļot. Tāpēc jau ceļ koncertzāles un bibliotēkas un tāpēc cilvēks iegādājas suni.»
Roberts audzētavā izvēlējās Maksīti suņa attieksmes un vizuālā izskata iespaidots: «Zināju, ka jāņem tas, kurš pats nāk klāt. Divreiz biju audzētavā, un abas reizes Maksis man izrādīja labvēlību. Patika arī viņa garais mazliet līkais deguns.» Gadiem ejot, atklājās arī citas izvēlētā takša īpašības - viņš ir komunikabls, laipns, nekož. Protams, suns vienmēr grib ieņemt vadošo lomu ģimenē, bet tas netiek pieļauts. Maksis ātri saprata, ka Roberta un Daces gultā nakšņošana nenotiks, bet dēli Kristaps un Gustavs ir pielaidīgāki.
Roberts smej, ka vislaimīgākie suņi ir pensionāriem un māksliniekiem, kuri savu darbu dara mājās. Maksis nevar sūdzēties par vientulību un pastaigu trūkumu, jo Roberts visbiežāk strādā mājās, tāpēc trīs četras pastaigas dienā ir garantētas. Uz savu iecienīto vaļasprieku copi Roberts Maksi neņem līdzi kopš dramatiskā izbrauciena ar laivu Babītes ezerā, kad, izlēcis no laivas, Maksis pēkšņi pazuda zem biezajām dūņām. Laimīgi sagadījās, ka Robertam toreiz izdevās zem dūņu pārvalka suni sagrābstīt un ar dzelžainu tvērienu izvilkt.
Vairs netrakos
Maksis lika Robertam saprast, ka viņš vēl maz ko zina par suņiem: «Bērnībā Maksis bija pilnīgi traks - skrēja, rāvās, lēca, nočurāja visu paklāju! Likās - šitais džeks nebūs izmācāms! Domāju, ka varu taksi paņemt ar masu, bet tā tas nav. Maksis ir piemērs tam, ka ar uzslavu, kārumiņiem un labiem vārdiem var panākt visu. Tagad viņš ir mūsu ģimenes līdzsvarotājs. Tikai tad, kad visi esam mājās, suns beidzot vairs netrinas pie durvīm, ir laimīgs un apmierināts. Kad sastrīdamies, viņš mūs salabina. Ja nebūtu Makša, es retāk ietu ārā, kas man dod iespēju atrauties no darāmā un atgriežoties ar svaigu aci labāk novērtēt paveikto.»
Roberts nāk klajā ar pārsteidzošu apgalvojumu: «Neticēsi, bet Makša dēļ pirms astoņiem gadiem atmetu smēķēšanu! Nemaz nedrīkstu dēliem teikt, no kāda vecuma pīpēju! Desmitiem reižu metu nost to padarīšanu un katru reizi pat vienu dienu neizturēju. It kā profesija tāda - strādā, tad paņem cigareti, uzpīpē, novērtē padarīto! Bet tas nav arguments! Vienā dienā nolēmu - Makša saimnieks būs nepīpētājs! Bez problēmām un mocīšanās atmetu vienā dienā! Esmu ļoti emocionāls un neglābjams optimists. Caur Maksi vēroju un iepazīstu sevi. Tas ir meditatīvs process. Vislielākos podus esmu sastrādājis, kad uztraucos. Tagad esmu nolēmis netrakot, jo suns ļoti jūt manu noskaņojumu.»
Pagarināja futbolista dzīvi
Smagā slimība - muguras disku trūce Maksim piezagās pamazām. Ziemā suns mīlēja ķert sniega pikas un vienmēr labprāt rotaļājās ar bumbiņu. Roberts pārliecināts, ka Maksis iepriekšējā dzīvē bijis slavens futbolists: «Neviens viņam to nemācīja, iespējams, ka kādu reizi viņu paslavēju. Kad suns bija stiprs un varens, viņš kā vārtsargs nostāvēja vārtos (durvīs starp istabu un priekšnamu) pat četras stundas! Nesen sāku manīt, ka viņam grūti noķert bumbiņu vai sniega piku - lec, lec un iesmilkstas! Beidzot vispār ar priekšķepām bija grūti darboties. Izbeigt viņa acīm redzamās ciešanas? Iemidzināt? To lēmumu nevari uzticēt nevienam, jo tas ir tavs suns. Var jau suni neņemt vispār, baidoties no brīža, ka reiz būs jāšķiras! Taču mūsdienās veterinārā medicīna dara brīnumus!
Dzīvnieku veselības centrā Roberts vaicāja dakteriem Aigaram Briņķim un Lijai Sirmajai, vai dabūs Maksi uz pekām? Viņi teica - būs labi! «Paldies abiem, viņi pagarināja Makša futbolista karjeru. Taksis jau atkal ripina bumbiņu! Neesmu pārliecināts, vai pieņēmu pareizo lēmumu, jo pēc operācijas viņš veselu mēnesi smagi mocījās. Es strādāju mājās, tāpēc viss bija jādara man. Uz rokām neskaitāmas reizes Maksi nesu pa kāpnēm augšā lejā, devu zāles, kas noņem tūsku un sāpes, sakopu viņu. Izdarīju visu, ko varēju. Taisnību sakot, glābjot suni, es lāpīju savu vājumu, bet ir labi tā, kā ir, jo esam kopā.»