Vēlamajam skatītāju intereses pieaugumam par mākslu, turpmākai veiksmīgai mākslinieku darbībai, kuras nodrošināšanai mūsdienās nepietiek tikai ar labo gribu, nepieciešami arī materiālie apstākļi, sakari, zināmas pozīcijas starptautiskajā mākslas apritē utt.
Diskusijā piedalījās diskusijas vadītājs mākslas kritiķis Vilnis Vējš (V. V.), Zaigas Gailes biroja arhitekte Zaiga Gaile (Z. G.), Purvīša balvas ekspertu darba grupas locekle, izstāžu kuratore, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa-Kulakova (I. K.), Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore mākslas zinātniece Māra Lāce (M. L.), žurnāla Rīgas Laiks galvenais redaktors filozofs Uldis Tīrons (U. T.), mākslas zinātniece, izstāžu kuratore un mākslas kritiķe Māra Traumane (M. T.), Valsts kultūrkapitāla fonda direktors mākslinieks Edgars Vērpe (E. V.), Purvīša balvas patrons SIA Alfor valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns (J. Z.) un galerijas Māksla XO vadītāja, izstāžu kuratore mākslas zinātniece Ilze Žeivate (I. Ž.).
V. V. Kāda ir apbalvojuma nozīme māksliniekam un viņa turpmākajai karjerai? Mākslinieku ir daudz, karjeru veidot ir visai sarežģīti, turklāt vislielākā atzinība māksliniekam taču ir būt pamanītam un novērtētam.
U. T. Ideālajā gadījumā mākslas darbam vajadzētu būt neatkarīgam no jebkāda sabiedrības vērtējuma. Māksliniekam nevajadzētu orientēties tikai uz atzinību - māksliniekam jābūt apziņai, ka viņš vislabāk par jebkuru citu zina sava darba vērtību, ir jābūt pārliecībai par sevi.
Lai gan jāņem vērā arī tas, kāda ir sabiedrības attieksme pret māksliniekiem, mākslu. Balva ir viens no argumentiem, pierādījumiem, ar kuriem tiek nostiprināts mākslas un mākslinieka statuss sabiedrībā, kurš pretējā gadījumā būtu ļoti apšaubāms.
J. Z. Sabiedrībai būtu jāapzinās, ka par mākslu nevar spriest pēc kritērija «man patīk» vai «man nepatīk». Purvīša balva ir Latvijas nozīmīgākās vizuālās mākslas institūcijas [Latvijas Nacionālais mākslas muzejs] radīts apbalvojums, kuras saņēmējs iegūst finansiālo nodrošinājumu, kas garantē pusgadu vai gadu finansiālās neatkarības un iespēju radīt jaunus darbus. Bet vai paši mākslinieki runā par šo Purvīša balvu, par nominācijām? Viņiem tas šķiet nozīmīgi?
E. V. Tādu mākslinieku, kuri strādā tikai mākslas pēc, nav, vismaz es tādus nezinu. Nav tādas personības, kura pateiktu, ka tai absolūti nav svarīgs citu viedoklis, ka tā jūtas tik stipra, ka varētu pateikt - es esmu ģēnijs. Māksliniekiem ir svarīga atzinība jebkādā veidā. Ja kāds mākslinieks apgalvo pretējo, tas ir maz ticams.
I. Ž. Man šķiet, ka svarīgāks par iegūto finansējumu ir tieši emocionālais aspekts. Arī tad, ja mākslinieks tiek izvirzīts balvai, tā jau ir novērtējama atzinība. Būtisks ir tieši ekspertu atzinums.
I. K. Māksla nav stadions un sacensība, jebkura balva ir laimes spēle, tāpēc nominēšana balvai ir pat nozīmīgāka par tās saņemšanu.
Viens no vislabākajiem veidiem, kā «norakt» jauno talantu, ir otrajā kursā izvirzīt viņu par ģēniju, piešķirt viņam pirmo balvu, lai gan tas ir tikai mācību darbs.
M. T. Kālab Purvīša balvas vērtēšanas struktūra ir tieši tāda, kāda ir, un ne citāda? Man savulaik ļoti sirsnīga šķita Latvijas Mākslinieku savienības balva, kurai bija vairākas kategorijas, katrā kategorijā tika izvirzīti četri līdz pieci nominanti. Katrā no kategorijām nominanti tika izvērtēti, un viņiem pasniegtas balvas. Tas bija kā savstarpējs saiets, kurā nebija skaudības, jo viss necentrējās ap vienu laureātu.
U. T. Purvīša balva savā īsajā pastāvēšanas laikā ir ieguvusi redzamu atzinību sabiedrībā, savukārt Latvijas Mākslinieku savienības balva bija sirsnīga lietošanai iekšēji. Purvīša balvai labās konjuktūras dēļ ir diezgan augsts prestižs, turklāt ne tikai mākslinieku vidū.
E. V. Jāatceras, ka nonākšana līdz Purvīša balvai ir daudzu subjektīvu lēmumu kopums.
M. L. Jā, nenoliedzami mākslas darbu izvirzīšanā visai būtiski ir tas, cik kurš eksperts spējīgs argumentēt un pārliecināt pārējos ekspertus par konkrētā mākslinieka darbu tālāko virzīšanu. Taču balvas piešķiršanas ceļš apzināti izveidots visai sarežģīts, lai maksimāli objektīvi nonāktu līdz rezultātam.
U. T. Manuprāt, mākslu mēģina reducēt uz sabiedrības vai kritiķu vērtējumu. Tā ir apstākļu nejaušība, vai laba māksla tiek novērtēta vai ne. Nevar būt tā, ka viss ir tikai kritiķu vai atsevišķu cilvēku vērtējuma rokās, un atkarībā no tā, kā viņi nospriedīs par mākslu, tāda tā noteikti arī jāpieņem. Laba māksla var tikt novērtēta un var netikt novērtēta. Ir vajadzīga objektivitāte.
J. Z. Man šķiet, zināms objektivitātes garants ir ārvalstu ekspertu (2011. gada Purvīša balvas žūrijā Dmitrijs Ozerkovs, Lolita Jablonskiene un Anda Rotenberga) klātbūtne žūrijā, jo vietējiem pārstāvjiem, visticamāk, ir savi mākslinieki favorīti.
V. V. Starptautiska mēroga balva veicina laikmetīgās mākslas, kultūras un sabiedrības savstarpējo komunikāciju?
Z. G. Jā, arī es pēc starptautiska novērtējuma esmu izjutusi lielāku vietējās sabiedrības interesi. Piemēram, informāciju par Čikāgas [Atheneum muzeja] piešķirto balvu pārraidīja Panorāmā. Pēc šī sižeta mēs uzreiz pamanījām, ka cilvēki brauc skatīties apbalvoto objektu - Kaltenes māju. Pirms tam sabiedrībai nebija orientiera, vai šī ēka ir laba vai slikta, taču ārzemju novērtējums deva tādu kā drošības sajūtu, ka šī ēka ir ievērības cienīga.
Tomēr «gratulēšana» nav absolūta, jo uzticamība apbalvojumiem nav viennozīmīga - ne vienmēr Oskaram izvirzītā filma ir tā labākā, un man reizēm uzticamāks šķiet draugu ieteikums, kuru filmu tad būtu vērts noskatīties.
M. T. Balvas tulko mākslu sabiedrībai. Laikmetīgā māksla ir ļoti specifiska joma, par kuru lielākā daļa cilvēku nemaz nezina.
I. K. Ir pāragri vērtēt Purvīša balvu pēc vienas balvas piešķiršanas, arī pēc divām. Balvas reputācija plašai auditorijai - tā nav vērsta tikai uz mākslinieku, bet arī uz sabiedrību, lai piesaistītu tās uzmanību vislabākajam, vērtīgākajam, kas divu gadu laikā mūsu teritorijā ir noticis. Ideālā variantā būtu labi, ja šie laureāti tiktu atrādīti arī Latvijas reģionos, ne tikai vienā vietā Rīgā. Nenoliedzama vērtība ir tā, ka balvai ir katalogs, kurā tiek dokumentētas visas nominētās izstādes divu gadu laikā. Viena no [Purvīša balvas nominantu izvirzīšanas] procesa vērtīgākajām sadaļām ir tā, ka tiek veidota datubāze par diviem gadiem - septiņu ekspertu virzītiem māksliniekiem.
M. L. Liecība par sabiedrības interesi par Purvīša balvu bija ievērojamais apmeklētāju skaits, uz šo izstādi brauca arī mūsu Baltijas kaimiņi lietuvieši un igauņi.
U. T. Tāda izstāde manifestē muzeju mākslas un sabiedrības attiecības. Purvīša balvai ir nolikta ekspertu grupa, noteikta sistēma, kuras rezultātā ir novērtēta māksla. Tā arī tam jāpaliek, savā ziņā ezoteriskā novērtējumā. Skatītāji paši nespēj piešķirt mākslai balvas, nominācijas, tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt balvas prestižu, visādā veidā demonstrējot, ka tas ir sarežģīts un intelektuāli piesātināts process. Šī māksla netiek patērēta kā kinomāksla.
V. V. Mūsu mākslas vides «vienošanās» par to, kurš ir labākais, palīdz gūt panākumus ārpus Latvijas?
I. Ž. Starptautiskā kontekstā ierakstiem CV ir liela nozīme. Būtiski, ka šo balvu piešķir starptautiska žūrija. Tā ir garantija, ka konkrētā autora māksla ir konvertējama parādība starptautiskā vidē.
J. Z. Vai valsts politika ir virzīta uz mākslas propagandēšanu Eiropā un pasaulē? Vai, piemēram, zinot Latvijas prezidenta ārvalstu vizīšu plānojumu, nebūtu iespējams izstrādāt arī stratēģisku Latvijas kultūras propagandas plānu - rīkojot konkrētajās valstīs Latvijas mākslas izstādes, organizējot koncertus utt. Valsts prezidents varētu piedalīties izstādes atklāšanā...
E. V. Nav apzinātas kultūrpolitikas šajā jomā. Ir cilvēki, organizācijas, kas ar to nodarbojas, taču visai nekoordinēti. Šobrīd finansējums ir stipri samazinājies, agrāk šos jautājumus mēģināja risināt arī vēstniecības sadarbībā ar Kultūras ministriju un Valsts kultūrkapitāla fondu, taču tā vairs nenotiek. Vēl atsevišķas biedrības nodarbojas ar mūsdienu mākslas popularizēšanu, bet ir grūti piesaistīt finansējumu. Pirms trim gadiem Kultūrkapitāla fonds varēja finansēt projektus par desmitiem tūkstošu latu, tagad nekas tāds nav iespējams.
M. L. XX gadsimta 30. gados Latvijā bija veiksmīga kultūrpolitikas nostādne - rādīt latviešu mākslu ārzemēs -, un tā tika samērā konsekventi realizēta. Kulminācija un arī noslēgums bija izstādes Parīzē un Londonā 1939. gadā. Tagad ir cita situācija. Ja mēs vēlamies rīkot izstādi ārpusē, mums pašiem - ar atsevišķiem izņēmumiem - ir jāatrod nauda. Nedaudz atšķirīgi ir ar dalību Venēcijas biennālē, kas daļēji tiek atbalstīta ar valsts finansējumu.
M. T. Latvijas mākslas vide ir izolēta, jo nav veicinošu faktoru, kas rosinātu cilvēkus braukt uz Latviju skatīties šejienes mākslu. Vai viņiem tas būtu jādara tālab, ka šeit notiek viena laba izstāde ceturksnī?
I. Ž. Pēc Kristapa Ģelža prezentācijas mākslas mesē Art Berlin tika saņemti vairāki patiešām nopietni piedāvājumi. Taču vispārsteidzošākais bija tas, ka nedēļu pēc atgriešanās no Berlīnes es galerijā satikos ar cilvēkiem, kurus uz Rīgu bija rosinājusi atbraukt tieši Ģelža skate Berlīnē.
M. L. Jā, jāuzsver, ka kopumā lielākā daļa latviešu mākslas ārpusē tiek ļoti labi novērtēta - gan atsevišķu mākslinieku, gan lielās muzeju izstādes. Viss jau notiek. Cits jautājums - varbūt mēs par daudz gribam?
Latvijas mākslai ļoti būtiska ir citu valstu kuratoru ierašanās Rīgā un līdzdalība viņu veidotajās izstādēs, jo tikai šādā veidā šejienes mākslai ir iespēja tikt ieraudzītai un novērtētai ārpus Latvijas.