Intai skolotājas profesija bijusi likumsakarīga, jo, kā viņa pati saka, matene padevās un patika gan pamatskolā, gan vidusskolā. Pēc vidusskolas esot mēģinājusi stāties fizmatos, bet - «kauns pa visu ģīmi!» - iekšā nav tikusi. Nekas cits nav atlicis, kā braukt uz Liepājas Pedagoģisko akadēmiju (tagad - Liepājas Universitāte) un mācīties par sākumskolas pedagogu. «Pirmos 15 gadus esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju. Tad pilnveidojos un kļuvu par pamatskolas skolotāju, vēlāk - par vidusskolas matemātikas skolotāju.»
Katram savs grūtums
Jautāta, vai zināšanas vieglāk pieņem pamatskolēns vai vidusskolēns, Inta teic, ka katram ir savs vieglums un grūtums. «Nav tik svarīgi mācīt matemātiku, bet dzīvi - bērnam jāsaprot, kāpēc jāmāk skaitīt. Pats svarīgākais ir iemācīt iejusties sabiedrībā - šajā gadījumā klasē. Tie bērni, kuri nāk no bērnudārza, ir droši, bet tie, kuri nāk no mājām un bērnudārzā nav gājuši, ir mazliet sabijušies. Viņiem ir grūti iejusties kompānijā. Skolotāja pirmais uzdevums ir palīdzēt bērnam iejusties skolā.»
Inta stāsta, ka krīzi bērni piedzīvo piektajā klasē, kad sākas pamatskolas viela, un katram priekšmetam pēkšņi ir savs skolotājs. «Gribētu vecākiem pieteikt - ja šķiet, ka piektajā klasē jūsu atvase kļūst liela, tā nav! Tieši tad ir laiks, kad bērns jāpieskata visvairāk, jo viņš ir apjucis.» Skolotāja novērojusi, ka tieši šajā laikā visbiežāk daudziem pasliktinās atzīmes, bet «mans labākais posms, šķiet, ir pamatskola, lai gan nav viegli ar āzīšiem, kuriem aug radziņi»... Vidusskolā cits grūtums - bērni ir pieauguši, viņiem jau ir 19 gadu, daudziem ir pašiem sava ģimene.
Mūsdienās učukus ciena
Ja neiet matemātikā, arī citi priekšmeti nevedas, secinājusi skolotāja. Lai viela kļūtu bērnam pieejamāka un skaidrāka, cieņā esot interaktīvās metodes. «Bērniem patīk interaktīvās tāfeles un citas jaunas mācīšanās metodes. Ļoti moderni tagad ir strādāt grupās. Ja tajās saliek kopā bērnus, kuri mācās labāk, un bērnus, kuri ne tik labi, parasti tas, kuram veicas sliktāk, pieķeras pie tā, kuram sokas labāk, un pavelk savas zināšanas uz augšu. Tikai jāskatās, lai skolēni cits citu neizmantotu. Bērni ir gudri,» stāsta Inta.
«Jā! Es to jūtu,» nevilcinoties atbild učene (tā viņa pati sauc sevi un kolēģus), vaicāta, vai mūsdienās skolotājus ciena. «Vakar biju apslimusi un uz skolu nenācu. No paša rīta zvirbuļi jau klāt un prasa - kas jums bija? Vai viss kārtībā?» Tāpēc Inta jauniešiem iesaka mācīties par učukiem. Jā, alga esot maza, bet gandarījums, ja audzēknis, piemēram, uzvar olimpiādē, esot liels. «Arī sirsnība, kas nāk no bērniem, ir neatsverama. Mēs tusējam - graužam burkānus, un bērni bieži sauc: «Mammu! Ui, nē! Skolotāj!» Ziemassvētkos atnāk, apķer, iedod buču vai uz galda noliek mazu šokolādīti.»
Ir arī krīzes
Kādam jābūt labam skolotājam? «Sakarīgam! Cilvēkam! Jāstrādā nevis algas dēļ, bet tādēļ, ka citādi nevar, - savs darbs jāmīl. Protams, ir krīzes momenti, kad šķiet, ka negribu vairs neko. Bet, lai arī Jānītis un Pēterītis ir nesekmīgs, tomēr jācenšas ar viņiem tikt galā. Ir jāprot risināt konfliktsituācijas. Ar vecākiem, kā jau ar pieaugušiem cilvēkiem, tās ir vieglāk risināt. Ar bērniem ir tā, ka bieži aizmirstas, ka skolēns ir maziņš.
Bija kāds puika, kurš uz mani bija apvainojies, pēcāk teicu, lai piedod man. Viņš bija augumā garš, man šķita, ka viņš ir pieaudzis, un es tā arī runāju kā ar pieaugušu cilvēku. Taču viņš ir bērns! Skolotājam jābūt gudrākam par savu audzēkni, bet ne vienmēr tā ir. Tāpēc esmu iemācījusies savas kļūdas atzīt. Jūtu, ka tas bērnus aicina uz atklātību. Arī viņi man saka - es neizpildīju mājasdarbu, jo nesapratu. Tas nozīmē nevis to, ka viņš bija slinks, bet nesaprata. Man ir iespēja viņam palīdzēt saprast.» Tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, ir iespēja nākt uz konsultācijām un savas atzīmes labot, Inta stāsta.
Pedagoga darbā ir svarīgi, lai bērns saprot, ka viņam ir divnieks nevis tāpēc, ka viņš pats ir slikts, bet tāpēc, ka viņš nav pareizi atrisinājis uzdevumu. «Nu, kam man vajadzīgs tas polinoms? Jā, tev to nevajadzēs. Bet tev jāsaprot, ka ir jādara lietas, kuras negribas. Ir pienākums. Dzīve nav rožu dārzs!» Inta ilustrē visai raksturīgu sarunu klasē.
Visvairāk bērniem nepatīkot teksta uzdevumu risināšana. «Mazie ķipari sākumskolā slikti lasa un bieži nesaprot izlasītā jēgu. Tas tāpēc, ka grāmatas nav cieņā. Bet skolotāja darbs ir mācīšana dzīvei. To arī bērniem saku. Dažkārt tā aizraujos par to dzīvi, ka noskan zvans - ups! Esmu pļāpa!»