Saruna par nesen kā izdevniecībā Mansards izdoto J. Jeerīta grāmatu Mainīgais, kuru izdevēji raksturo šādi: «Mainīgais nav ne dienasgrāmata, ne romāns, ne dzeja prozā, ne proza dzejā, tas ir TEKSTS, dažāds kā mūsdienu dzīve, domātais un saprastais.»
Ja gadītos rakstīt grāmatu, kur visas pilsētas, kurās esat dzīvojis, būtu jāsakārto pēc Laika (lai kādā nozīmē un kādā kārtībā), kur būtu vieta Rīgai un kur - Tallinai?
Tās ir dažādas, un dažādas arī paliks manā prātā. Tas nozīmē: nav secības vai kārtības, tāda nav iespējama. Ne viss dzīvē ir salīdzināms. Vai kāds ņemtos nopietni salīdzināt, teiksim, Danti Aligjēri, Pēteri Vasku, Gustavu Dorē un Andžeju Vajdu? Un kādā veidā?
Tallina ir pilsēta, kurā esmu piedzimis. Manas saknes Tallinā (Rēvelē) sniedzas jau gandrīz pusotru gadsimtu. Pārstāvu piekto savas dzimtas paaudzi, kas dzīvo Tallinā. Iespējams, tas var izskaidrot, kāpēc es pilsētās jūtos ērti un normāli. Ja tās ir īstas pilsētas ar īstām pilsētsajūtām, protams, ne jau tikai vārda pēc... Tātad - Tallina ir mana likteņa avots. Vai semikols, vai jautājuma zīme manā simboliskajā CV. Nekādā gadījumā ne punkts!
Esmu dzīvojis un strādājis kopumā sešās pilsētās: Tallinā, Helsinkos, Romā, Ņujorkā, Rīgā un Stokholmā. Taču manā sirdī un prātā tās nav vienīgās. Kopš bērnības esmu daudz domājis par Londonu. Esmu dažas reizes tur bijis uz īsu laiku. Taču man šķiet, ka es Londonu pazīstu neticami labi, tās struktūra, atmosfēra, stils un ieradumi man kaut kādā ziņā ir ļoti pazīstami. Daudzkārt esmu bijis Berlīnē, un šī pilsēta, būdama tik atšķirīga no Londonas, man arī kļuvusi tik tuva, ka šķiet - es esmu tur jau dzīvojis.
Roma ir pilsēta, par ko allaž saku - ja esi tur bijis, savā sirdī nekad no tās vairs neaizbrauksi. Taču mana Itālijas pilsēta numero uno patiesībā ir Venēcija. Negribas nemaz prātot, kādēļ tā. Venēcijā es esmu mājās - laimīgi un brīvi. Helsinki ir pilsēta, kurā dzīvojot, esmu daudz mācījies diplomātijā un politikā, tā ir mana pirmā darba vieta kā vēstniekam - acis plaši atvērtas! Un valoda, un himna - tās Igaunijas vēstniekam Somijā skan īpaši. Valoda ir ļoti tuva igauņu valodai, un himnas melodija ir arī Igaunijas himnas melodija. Ikviens var iztēloties, cik daudzas reizes es klausījos šo «mūsu» himnu savu četru Helsinkos pavadīto gadu laikā! Pēc ilgā padomju laika, kad Igaunijas himna bija aizliegta, šie atskaņojumi man bija īpaši emocionāli.
Ņujorka ir traka pilsēta, kā jau visiem zināms. Taču svarīgs, neizlaižams ceļa posms! Vismaz - manā dzīvē. Man tā palikusi kā vieta, kur sākt mēģināt meklēt brīnumu. Tā sajūta ir gaisā, par spīti faktam, ka iespējas dzīvot normālu, rāmu dzīvi pašā NYC centrā ir gaužām apšaubāmas.
Rīga man paliks tā pilsēta, kurā es sarakstīju divas grāmatas, romānu (Mainīgais) un dzejas krājumu; tās abas man ir ļoti nozīmīgas. Rīga ir Lielās Upes pilsēta. Daugava slēpj vairāk nekā apbrīnojami milzīgos samus. Iespējas, krāsas, noskaņas un spēku. Upes gars ir vienmēr sajūtams, bet nav tik vienkārši saprast, kāda veida gars tas ir.
Stokholma (vai patiesībā - visa Zviedrija) Igaunijai ir ļoti tuva kultūras un vēstures aspektos, un arī ar manu ģimeni saistīta tik daudzām saitēm, ka man šķiet pavisam dabiski pašlaik te dzīvot un strādāt. Šķiet gluži pašsaprotami, ka esmu nonācis tieši šeit. Taču ceļš uz Stokholmu bijis garš - caur Helsinkiem, Romu, NYC un Rīgu.
Vai pilsētas jums atklājas tad, kad jūs tās atklājat? Vai vēlāk? Vai pirms ierašanās?
Gan tā, gan tā. Es nezināju, ka Venēcija ir man kā dzimtā pilsēta, pirms nebiju pirmo reizi spēris soļus uz La Serenissima ietvēm. Bet toreiz vienā mirklī viss bija pilnīgi skaidrs. Tā man atklājās, un es tāpat tai atklājos.
Vai, no otras puses - kopš agriem gadiem biju pieradis sacīt: «Mana pilsēta ir Londona, nevis Parīze.» Teicu to tādēļ, ka ļaudis pļāpājot kādā brīdī allaž sagribēja (un sagrib vēl aizvien) patētiski izdvest - ak, Parīze! «Nē, Londona gan» - es vienā mierā mēdzu atbildēt. Puišelis būdams, ļoti lepojos ar šo atbildi. Nezinu, kāpēc es tā darīju, es nevarētu to paskaidrot. Taču es aizvien palieku pie šiem vārdiem.
Katra pilsēta atklājas citādi. Man bija jāatklāj Roma kā svešs un nepārzināts kontinents. Un es to atklāju, un tagad zinu par Romu diezgan daudz. Tāds paradokss: galu galā pēc Romā nodzīvotiem gadiem atklāt, CIK ārkārtīgi noslēpumaina tā ir. Un tikai tad pilsēta man kļuva atvērtāka un atzina mani. Labāk ir par to domāt pēc tam, un es nemaz neraujos tajā atkal nokļūt. Pilsētiņa Vadstena šeit, Zviedrijā, bija mani gaidījusi, un diena, kad to apciemoju, bija lieliska. Caurcaurēm perfekta. Taču vispareizākā atbilde uz jautājumu ir šāda: mana pilsēta ir Eiropa, un es esmu to/ viņu atklājis soli pa solim. Man šķiet, ka Eiropa ir man atklājusies jau kopš patiešām seniem laikiem.
Česlavs Milošs to reiz nosauca par «Dzimto Eiropu». Taču tagad, pusi gadsimta vēlāk, mūsdienu globālajā ciematā mītot, es Eiropu drīzāk redzu kā vienu pilsētu. Tā nudien ir liela, milzīgi skaista pilsēta ar tās centriem un moliem, ielām un parkiem, nomalēm un geto, laukumiem un ostām. Un ar tās pilsētas domi un slengu. Ar tās svētajiem un ar tās muļķiem.
Lasot Mainīgo, var vērot arī iepazīšanas, satikšanas ceļus... Jūs esat saticis gan cilvēkus, kas jūs māca, gan cilvēkus, ko jums ir dots mācīt... Kādas ir zīmīgākās tikšanās jūsu līdzšinējā Zviedrijas laikā?
Es pats. Tas nozīmē, ka jau atkal, tāpat kā allaž, nonākot jaunā vietā, iespējams par sevi uzzināt kaut ko pārsteidzošu. Nereti esmu bijis pārsteigts, kāpēc un kā esmu rīkojies šajā pirmajā Zviedrijā pavadītajā gadā. Bijis iemesls brīnīties, kā un kādu iemeslu dēļ mainījies mans skats uz pasauli no šīs Ziemeļzemes, kas divus gadsimtus nav piedzīvojusi karu.
Vai jūsu darba urbāni nomadiskais ritms ir tas, kas liek gluži vienkārši sadzīvot ar nemitīgām pārmaiņām, jaunu iepazīšanos un aizbraukšanu viļņiem, ar pielāgošanos, ar jaunu skološanos - vai arī allaž esat uztvēris sevi kā izteikti mainīgu būtni?
Patiesībā - abējādi. Domāju, ka esmu radīts šāda veida darbam un dzīvei - citādi nebūtu bijis iespējams šajā urbāni-nomadiskajā ritmā dzīvot jau 20 gadus. Bet pirms tam, Tallinā, esmu dzīvojis desmit mājas vietās - arī ļoti dažādos apstākļos, un strādājis pavisam dažādus darbus.
Šis pārmaiņu un stabilitātes jautājums mani pavada visu laiku. Intervijā pirms pāris mēnešiem es teicu apmēram tā: viss, ko es esmu pieredzējis savas dzīves gadu desmitos, viss, ko esmu redzējis, lasījis, dzirdējis, ir atstājis būtisku ietekmi manā prātā un apziņā. Liktenis ir bijis labvēlīgs. Taču man aizvien ir tas pats skelets, tās pašas rokas un kājas, aknas un sirds. Neviens to visu nav mainījis. Tās pašas acis, taču tagad es skatos plašāk un dziļāk, nekā skatījos senākos laikos.
Atgriežoties pie lūkošanās uz Londonu, nevis «ak! Parīzi», gribas vaicāt, kas ir tās lietas, kas mainījušās tā mazā puišeļa pasaules skatījumā - tā paša, kas ar bavāriešu hūtīti galvā stāv piepilsētas stacijā jūsu novelē Ziņas par nāvi. Vai jūs esat viņš? Vai arī es pārlieku ticu grāmatām?
Jā, tas esmu es. Man bija tāda jocīga bavāriešu hūtīte, kā esmu aprakstījis īsajā stāstā; nezinu gan, kā tā nonāca mūsu mājās.
Visnemainīgākā ir mana pārliecība, ka es gribētu uzzināt par sevi vairāk. Soli pa solim. Šī pārliecība manī radusies jau pirms pusgadsimta. Un es nedomāju, ka šajā skatījumā ir kas ārkārtīgi individuāls vai īpašs. Es domāju, ka patiesībā ikvienam šī vēlme piemīt - tā ir vairāk vai mazāk noslēpta. Diemžēl cilvēki pārlieku bieži domā, ka viņi jau sevi pazīst un zina, kas viņi ir. Uzskata, ka viņi ir «pabeigti». Taču tā nav itin nekad.
Šī ideja var šķist ļoti filozofiska, taču tā tāda nav. Cilvēks var sevi iepazīt tikai dzīvē kā procesā. Drosmīgi. Dzīvot savu paša dzīvi, neaizverot savu sirdi, tāds ir mērķis.
Kas mainījies jūsu skatījumā uz dienišķām un politiskām norisēm, kopš esat Zviedrijā, «kas divus gadsimtus nav piedzīvojusi karu»? Vai varat dalīties kādos vērojumos?
Pašlaik vēl ne. Viens gads ir pārāk īss laiks.
Vai jaunā perspektīva ir atklājusi kaut ko iepriekš nezināmu vai līdz šim neskaidru par Igauniju, par tās attīstību un sabiedrības noskaņojumu?
Nē. Igaunija ir Igaunija.
Ir rakstnieki, kas apgalvo, ka rakstīt, nemitīgi atrodoties citas valodas vidē, ir sarežģīti - paša rakstīto apdraud vai vismaz ietekmē apkārt zumošā valodas vide. Lasot Rīgas gadu laikā iznākušo dzejas krājumu un Mainīgo, nešķiet, ka jūs par to īpaši raizētos. Vai ļaujat, ka jūsu teksta ritmu ietekmē kaut kas ārpus paša domām?
Es par to nedomāju.
Brīdī, kad sākat rakstīt jaunā veidā - arī Mainīgo esat sev nosaucis par jauna veida tekstu - jūs zināt, KĀPĒC rakstāt tādā vai citādā manierē?
Es nerakstu nekādā manierē. Es rakstu.
Atceros, grāmatā minēts, ka reizēm taisāt radio raidījumu Fantaasia ar sevis izvēlētu mūziku; ja jums šobrīd būtu jāizveido «raidījums» no jūsu grāmatām (esat arī atzinis, ka mēdzat lasīt vismaz četras vienlaicīgi), kāda kompozīcija šobrīd taptu?
Pašlaik - īsie stāsti (nudien ĻOTI īsi un smieklīgi stāstiņi), ko sarakstījis Oskars Luts. Krietnā kareivja Šveika dēkas iz Hašeka. Jaunā Derība un The Cap: The Price of a Life/Cepure: Dzīvības cena, kuras autors ir Romans Fristers. Un daudz dzejas grāmatu dažādās valodās.
Savā jaunākajā grāmatā jūs citējat Rilki, Bloku, Tjutčevu un Ginsbergu tādās valodās, kādās viņi katrs rakstījuši. Grāmatas latviešu izdevumā ievietotie atdzejojumi ir tikai Latvijas izdevēja ierosinājums. Vai ir bijuši kādi dzejas tulkojumi igauņu valodā, kas jūs iespaidojuši vai šķituši interesanti?
Daudz tādu nav. Dzejas tulkošana ir noderīga lieta daudzu iemeslu dēļ, taču dzejas substance ir nesaraujami un caurcaurēm saistīta ar dzimto valodu. Vislabākie atdzejojumi patiesībā ir jauni dzejoļi citā valodā.
Uz visiem laikiem atcerēšos, kā Arturs Alliksārs tulkojis Sergeju Jeseņinu; atdzejojumi tapuši 1960. gadu sākumā. Es biju skolnieks. Man tolaik ļoti patika Jeseņins, bet Alliksārs spēja mums atklāt Jeseņina garu igauņu valodā. Tās nebija oriģinālu kopijas, nepavisam, bet skaņa un smarža bija tā pati. Tas bija brīnums. Alliksārs pats bija ārkārtīgi neparasts dzejnieks!
Un Federiko Garsija Lorka igauņu valodā Aina Kālepa tulkojumā. Daudzi no Lorkas dzejoļiem arī nesuši lielu ietekmi, un nav pat tik svarīgi, vai tie ir ļoti tuvi oriģināliem vai nē.
Un kas būtu šā laika pārsteigumi tulkotajā dzejā? Vai dzejas tekstus lasāt vienīgi oriģinālā?
Diemžēl es nelasu tik daudzās - gana daudzās - valodās. Runājot par dzeju, tas nozīmē - es lasu savā dzimtajā valodā plus vēl kādās četrās piecās. Tātad man reizēm ir jālasa atdzejojumi igauņu valodā. Pēdējās nedēļās starp lieliem pārsteigumiem man ir bijis Vistans Hjū Odens, kuru atdzejojis Merts Veljataga. Tulkot Odenu... Tas nudien ir kaut kas!
Latvijā nupat izdota Penti Sārikoski grāmata, arī atdzejojumi; tā kā jūsu grāmata ļoti pamanāmi iepazīstina ar šo somu dzejas milzi, es lūgtu mazliet pastāstīt par jūsu tekstuālajām saitēm ar viņu. Vai tā ir aizvien notiekoša saruna? Vai Sārikoski intensīvie teikumi turpina apciemot jūsu domas arī pēc romāna Mainīgais pabeigšanas?
Sārikoski teksti (tulkojumos) mani pirmoreiz apciemoja vēl studiju laikā, 60. gadu beigās. Viņa pirmajos krājumos publicētā dzeja nebija gluži manā gaumē, taču tā bija kaitinoša, un tas viss kopā veidoja ceļazīmi īstajā vietā un laikā. Proti, vēlāk, kad igauniski tika tulkota Sārikoski proza (ļoti labi Piretas Saluri tulkojumi!), es jau biju sagatavots, atvērts. Viņa pēdējās dzejas grāmatas, tā dēvētais Tiarnia cikls, ietver vislabākos viņa darbus. Esmu viņu lasījis jau pirms gadiem, oriģinālā, somu valodā. Vareni! Sārikoski CV un dzīvesstils ļoti atšķiras no manējā - esmu to pieminējis savā grāmatā - taču mūs saista daudz mentālu un intelektuālu saišu. Viņa teksts ir TEKSTS, vispirmām kārtām, un šī attieksme ārkārtīgi patīk.
Jā, tā ir aizvien notiekoša saruna. Jā, viņš ir viens no tiem autoriem, kuriem es negribu ļaut aiziet.
Vai jums arī ir šķitis, ka cilvēki, rakstot par sevi pašu un laiku, daudzējādā ziņā raksta vienu un to pašu grāmatu? Un, pārvēršot V. H. Odena vārdus - vai teksta radītājs var «uzvarēt laiku»?
Te nu man nākas citēt pašam sevi: Dieva dēļ, kāds lai nesaka, ka zina, kas ir laiks un kā tas kustas! Pietuvoties mūsu dzīvēm - neviens pat nezina, cik ilgs vai garš ir viņa personīgais laiks. Tajā balstoties, es saku, ka mēs visi rakstām tikai savus pašu tekstus - cik mūsu dzīvē un laikā atvēlēts, - un nekad īsti neapjauzdami, kā pašu tuvākie draugi jūt savu laiku. Par spīti visiem iespējamiem skaidrojumiem.
Mēs nevaram uzvarēt laiku, saprotams, bet mēģinājums to darīt reizēm var izdoties cienīgs un spožs. Un tas rada jēgu mēģināt.
Taču iespējams arī, ka Radītāja acīs mēs visi rakstām vienu un to pašu grāmatu, visu laiku. Mēs visi. Arī mēs abi šobrīd, pievienojot sarunu šai iedomātajai grāmatai.